Atvērtie faili

Latvijas Radio 1

No politikas līdz biznesam, par sociālo dzīvi un krimināldrāmām – pētnieciskais raidījums “Atvērtie faili” iedziļinās mūsu laika svarīgākajos notikumos. Katrs raidījums ir dokumentāls audiostāsts par procesiem un cilvēkiem, kas veido mūsu sabiedrisko dzīvi.

Ja vēlies ar mums sazināties, raksti uz atvertiefaili@latvijasradio.lv vai sūti balss ziņas WhatsApp vai Signal lietotnēs uz numuru 28001144.

All Episodes

Kopš Covid-19 vakcinācijas sertifikāts kļuvis par sava veida brīvības biļeti, uzplaucis jauns, gandrīz neticams rūpals. Cilvēki maksā par to, lai nesaņemtu vakcīnu, kuru valsts piedāvā par brīvu. Anda Avota: Mani nekas šajā dzīvē vairs nepārsteidz. Cilvēkiem katram ir savas tiesības un katrs dara kā grib. Bet veselību par naudu nopirkt nevar. Dace Zavadska: Mums ir divi letāli gadījumi ar viltus sertifikātiem. Par fiktīvu vakcināciju policijā ir ierosināti gandrīz 20 kriminālprocesi, kuros figurē vismaz desmit medicīnas iestāžu darbinieki. Pēteris Bauska: Visi šie gadījumi nav uz ielas atrasti, cilvēki plāno noziegumu un negrib tikt noķerti. Kāpēc cilvēki dod kukuli, lai riskētu ar savu un sabiedrības veselību? Un kāpēc ārsti ļauj tam notikt? Par krāpšanos ar Covid-19 sertifikātiem stāsts raidījumā Atvērtie faili.  

Nov 25

29 min 9 sec

Kam pieder valsts? Ar šo saukli uz lūpām un partijas nosaukumā Artuss Kaimiņš iepriekšējās vēlēšanās Saeimā ieveda 16 dumpinieciski noskaņotus jaunos politiķus. Tagad no otras lielākās Saeimas frakcijas palikušas tikai drupas. Artuss Kaimiņš: Tas muļķītis – tas jau biju es, acīmredzot, tā sanāk. Izjukušās partijas reitingi jau ilgi grozās ap vienu procentu, arī nosaukums cits, tomēr tā turpina saņemt lielu naudu no valsts budžeta – vairāk nekā pusmiljonu eiro ik gadu. Jurģis Miezainis:  Nu… es neteikšu, ka tā ir izšķērdība. Es domāju, ka vairāk būtu jānosoda tie, kas ir izstājušies.  Kur paliek kādreizējai partijai "KPV LV" piešķirtā valsts nauda, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.  

Nov 11

28 min 18 sec

Pat vairākas reizes manā mūžā gadījies, ka lietvede universitātē, skolotāja, vēl citā gadījumā profesore – maģistra darba vadītāja – piepeši aiziet mūžībā. Tiesa, “piepeši” – tas ir tikai apkārtējiem. Izrādās, līdz pēdējam šie cilvēki gājuši uz darbu. Nedziedināmi slimi pacienti savu pēdējo dzīves nogriezni var izvēlēties pavadīt darbā arī tāpēc, ka baidās – viņi nespēs samaksāt par nepieciešamo aprūpi. Šis ir stāsts par paliatīvās aprūpes pakalpojumu, ko valsts joprojām nespēj nodrošināt pat Nacionālā veselības dienesta bukletā aprakstītā minimuma apmērā. Reālajā dzīvē daļa pacientu nesagaida savu rindu paliatīvās aprūpes nodaļā. Daļa nomirst vientulībā mājās, citi — ceļā uz slimnīcu vai uzņemšanas nodaļu, kuras ārsti nemaz nevar viņiem palīdzēt. Šis ir arī stāsts par cilvēka cieņas trūkumu mūža pašā nogalē. Par paliatīvo aprūpi raidījumā Atvērtie faili stāsta Imants Frederiks Ozols.  

Nov 4

28 min 24 sec

Valdība šoruden atkal grasās izmaksāt atbalstu uzņēmumiem, kuru darbību licis apturēt Covid-19 uzliesmojums. Palīdzības mehānismi būšot līdzīgi iepriekšējiem. Taču iepriekš līdzās uzņēmumiem, kuri pandēmijā patiešām cieta zaudējumus, pie nodokļu maksātāju miljoniem ir tikušas arī nozares, kuras pandēmijā auga un pat sildīja ekonomiku. Artis Ģērmanis: “Ļoti - es teikšu pat ražīgs gads!.” Graudkopis Guntis: “Ar to naudu jau tagad mētājas pa labi un pa kreisi!” Par politiķu pieļautajām kļūdām maksāsim mēs visi. Inna Šteinbuka: “Mēs savulaik brīdinājām par riskiem, tagad mēs jau redzam sekas.” Raidījums Atvērtie faili pēta, cik lietderīgi izmaksāti vairāk nekā simts valsts atbalsta miljoni pandēmijā būvniekiem un lauksamniekiem - nozarēm, kas turpināja augt un sildīt ekonomiku.  

Oct 28

27 min 25 sec

Pandēmija mums iemācīja, kas ir mājsēde. Bet Latvijā ir daudz cilvēku, kuriem būt iesprostotiem mājās ir pastāvīga realitāte jau sen. Un tie ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Un tad, kad tu netiec ārā, tev arī negribas iet ārā. Iestājas cilvēkam tā depresija, vairs nekas neinteresē. Tad es viņu nonesu un ielieku mašīnā, viņa jau sver 25 kilogramus… Ne valstij, ne pašvaldībai nav pienākuma pielāgot mājokļus invalīdiem. Līdz šim neviens nav griezies pie mums ar lūgumu palīdzēt… Jaunajos projektos dzīvokļiem vajadzētu būt pieejamiem visiem, bet arī tas ne vienmēr notiek. Viņš vienkārši man pateica – a man vienalga, ja gribat, pērciet, ja negribat nepērciet. Kāpēc mēs ignorējam cilvēkus ar invaliditāti? Raidījums pēta, kāpēc Latvijā ir tik maz mājokļu, kuros var iekļūt cilvēki ratiņkrēslos, un atbalsts viņiem - tik niecīgs.  

Oct 21

28 min 20 sec

Aprīļa sākumā Valsts ieņēmumu dienests ziņoja par plašu aizturēšanu Terehovas muitas kontroles punktā. Panorāma: Aizdomās par korupciju Terehovas muitas kontroles punktā aizturētas 29 muitas amatpersonas. (..) VID iekšējās drošības pārvalde īstenojusi plaša mēroga izmeklējošas darbības muitas kontroles punktā, īstenojot vienu no vērienīgākajām pretkorupcijas aktivitātēm Latvijas vēsturē.   Man ir zināms, ka starp sākotnēji aizturētajiem ir arī trīs muitnieki, kuru vārdi jau pirms divdesmit gadiem figurēja korupcijas shēmā. Tās atklāšanu minēja kā iespējamo iemeslu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Ludzas pārvaldes priekšnieka Vjačeslava Liscova slepkavībai. Ziņu arhīvs: Šorīt dodoties uz darbu, nošauts VID ludzas rajona nodaļas direktors Vjačeslavs Liscovs.  Kādu informāciju muitnieki un nodokļu inspektori uzrāda savās ienākumu deklarācijās? Mēs izpētījām deklarācijas diviem tūkstošiem VID darbinieku. Kāda muitniece bankā uzkrājusi divus miljonus eiro. Daudzas amatpersonas saņēmušas vairāk nekā simt tūkstošu vērtus dāvinājumus no tuviniekiem. Bet citiem muitniekiem ir ļoti ienesīgi papildu darbi. Indra Sprance: Tomēr tie ienākumi nu pieklājīgi, salīdzinot ar to algu, ko jūs VID nopelnat.  Andris Streikuss: Nu, protams, nu diezgan pieklājīgi arī strādāju. Atvērtie faili pēta, kā VID sokas ar korupcijas izskaušanu pašu darbinieku vidū.  

Oct 14

28 min 37 sec

Ilgus gadus draudzīgi sadzīvojusi ar diktatoru, tagad Latvija piedzīvo Aleksandra Lukašenko režīma īstenoto hibrīdkaru. Pāri Baltkrievijas robežai plūst migrantu straume. Atsevišķos gadījumus Balkrievijas robežsargi mērķtiecīgi, ar nolūku, pielietojot fizisku spēku, cenšas izbīdīt šos cilvēkus uz Latvijas teritoriju.  Karu nākas izcīnīt Latvijas robežsargiem – neaizsargātās vietās un nepietiekami bruņotiem. Tāds žogs, tas nav 100% garants, ja nav tehnikas un mobilitātes, un cilvēku resursu. Kas notiek hibrīdkara frontē un kāpēc Latvijas Austrumu robeža joprojām ir caura? Raidījums pēta nelegālo imigrantu plūsmu pāri Baltkrievijas robežai un kāpēc Latvija Lukašenko režīma izvērstajam hibrīdkaram nebija gatava.  

Oct 7

28 min 22 sec

Neviens, kuram Latvijā ir iemīļots kāds vecs un dabisks mežs, nevar būt drošs, ka to vienā dienā nenocirtīs. “Tas, kā mēs pamanījām - mēs ieraudzījām vienkārši oranžās svītras uz kokiem,” stāsta arhitekte Ieva Lange. Dabas aizstāvji ir pārliecināti, ka Latvija pamazām zaudē vecos, Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamos meža biotopus. "Biotopa vairs nav, jo mežs ir nocirsts kailcirtē. Tas ir valsts mežs," norāda vides aizsardzības speciāliste biotopu eksperte Ieva Mārdega. Lai nosargātu dabas vērtības, viņiem nākas stāties pretī kam lielam, varenam un ietekmīgam. "Šis ir uzņēmums, kam mēs esam uzticējuši pusi Latvijas mežu," saka Latvijas ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus. Kas notiek Latvijas valstij piederošajos mežos?  Raidījums pēta, kāpēc Latvijas valstij piederošajos mežos izcērt Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamus biotopus.  

Sep 30

28 min 29 sec

Darījumu shēmas ar fiktīviem firmu īpašniekiem ir sen zināma problēma. Mazāk zināms ir fakts, ka Uzņēmumu reģistrā kā biznesa īpašnieces un vadītājas ir reģistrētas dučiem sieviešu, kas patiesībā iztiku pelna, uz ielas pārdodot savu ķermeni. Nadīna: Uz mani ir atvērtas vairākas firmas. Un pēkšņi es uzzinu, ka esmu valstij parādā 58 tūkstošus. Kā prostitūtas nokļuvušas uzņēmumu valdes priekšsēdētāju un īpašnieču statusā? - Es tā baigi neinteresējos, kam viņš pārdod un ko. - A kāpēc man būtu jāatbild uz tādiem jautājumiem? Par prostitūcijā iesaistītu personu lomu nelegālās darījumu shēmās Atvērto failu pusstundā.  

Sep 23

28 min 25 sec

Latvijā nav neviena oficiāli apstiprināta gadījuma, kad cilvēks būtu nomiris no Covid-19 vakcīnas. Taču daudzi no jums būs dzirdējuši stāstus par paziņām, kuri pazīst cilvēkus, kuru nāvē vainojama šī pote. Ja ciemam naktī cauri iziet cilvēks melnā plašķī, un 30 mājās no rīta ir cilvēki nomiruši. Nu tad ir vai nav saistība ar to vīru melnajā plašķi, kas naktī gāja cauri? Kāds pamats ir šīm runām un vai oficiālās iestādes no mums tiešām slēpj informāciju par vakcīnu kaitīgumu? Šis risks ir pielīdzināms, teiksim, riskam, ka jūs vienkārši ejat pāri ielai un sabīstaties no mašīnas un jums var sākties aritmija. Raidījumā “Atvērtie faili” skaidrojam arī, kā Latvijā pārbauda, vai cilvēks miris no Covid vakcīnas un vai šajā izmeklēšanā var nonākt pie patiesa secinājuma.  

Sep 16

28 min 25 sec

Kad Azerbaidžānas autoritārā vara centās piekukuļot Eiropas politiķus, naudas pārskaitījumiem tā izmantoja firmu ar kontiem Latvijas bankās. Kad vajadzēja paslēpt šīs valsts prezidenta meitu īpašumus, arī tad darījumiem izmantoja ārzonas firmu ar kontu Latvijas bankā. “Mēs atradām šo saikni un publicējām lielu pētījumu par gandrīz miljardu lielu kukuli, ko “TeliaSonera” samaksājusi meitām,” stāsta Organizētās noziedzības un korupcijas izpētes centra žurnāliste Miranda Patručiča. Raidījums Atvērtie faili turpina pētīt, kāda nauda ir plūdusi caur Latvijas bankām un kādēļ Latvijai draudēja iekļūšana finanšu nozares „pelēkajā sarakstā”. Mūsu rīcībā ir nonākusi informācija par vairāk nekā simts augsta riska klientu pārskaitījumiem no 2013. līdz 2018.gadam. To kopējā summa ir nepilni divi miljardi eiro, kas plūduši caur “ABLV” un citām bankām. “Es nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, ka konkrētais klients ir vai nav mūsu bankas klients,” norāda Juris Bogdanovs, kurš “Swedbank” Baltijas filiālēs atbild par cīņu ar finanšu noziegumiem. “Swedbank” ir vienīgā no bankām, kas atsaucās Latvijas Radio aicinājumam uz interviju. Kādus klientus no Azerbaidžānas, Uzbekistānas un Krievijas apkalpojušas Latvijas bankas?

Sep 9

28 min 18 sec

Pirms pusotra gada Latvija par mata tiesu izspruka no finanšu nozares „pelēkā saraksta”. Tajā nonākot, Latvijas bankas un uzņēmumus starptautiskajos norēķinos uzskatītu par riskantiem partneriem. Ilgi gaidīta ziņa – Latviju tomēr neiekļaus pelēkajā sarakstā un mūs nesauks pa naudas atmazgātāju valsti. Latvijas Radio rīcībā tagad nonākuši dokumenti, kas paver skatu uz naudas plūsmām, kuru dēļ valstij draudēja nepatikšanas. Latvijas bankas apkalpoja gan Kremlim tuvas aprindas, gan Ukrainas, Azerbaidžānas un Uzbekistānas prezidentu sabiedrotos, kuri, visticamāk, slēpa pašu autoritāro vadoņu īpašumus. Klientu sarakstos ir arī starptautiskos naudas atmazgāšanas skandālos iesaistītas firmas. Mums ir zināmi viņu vārdi un konkrēti naudas pārskaitījumi. Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa: .. šie ir diezgan tipiski, tāda vidēja mediāna par to, kas notika Latvijas bankās. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Santa Purgaile: Mēs savu kā valsts kopumā, visi kopā pļauku sejā par šīm darbībām esam dabūjuši. Kāda nauda plūda caur Latvijas banku kontiem, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.      

Sep 2

28 min 14 sec

Atvērtie faili ir pētnieciskās žurnālistikas raidījums, ko veido Latvijas Radio žurnālisti. Stāsti par skaļām tiesu prāvām, pēdu dzīšana noziegumiem pašu spēkiem, tiek pavērts skats uz politikas aizkulisēm un pētīti aizdomīgi biznesa darījumi, apskatīti sāpīgi sabiedriski procesi un meklēta izeja no strupceļa.  Jauna epizode katru ceturtdienu. Seko šim podkāstam, lai nepalaistu garām jaunākās epizodes! Ja saturs šķiet interesants, iesaki to saviem sociālo tīklu sekotājiem! 

Sep 1

1 min 34 sec

Un es uzprasīju ārstam, ko man darīt? Nu es nezinu, mēģiniet kaut kādas lietas dabīgas, dziedniekus un viss. – To iesaka ārsts? – Nu kad vairs nav nekas, tad paliek tikai tas, ko jūs paši varat atrast. Gundega Šmite ir 44 gadus veca valmieriete, divu bērnu mamma. Pagājušā gada oktobrī Gundega uzzināja, ka viņai ir vēzis. Ārstēšanu sāka tikai šogad februārī. Četrus garus mēnešus Gundega pavadīja, staigājot pa onkoloģijas pacientiem radīto, it kā prioritāro, zaļo koridoru. Vīlusies un neatbalstīta. Es kā pacients arī neinteresēju vispār, absolūti nemaz. Tagad Gundega dzer zāļu tējas, atkal gaida rindā uz ārsta konsultāciju un paļaujas uz savu dzīvotgribu. Ar kādiem izaicinājumiem veselības aprūpes sistēmā pašlaik saskaras onkoloģijas pacienti, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.  

Jun 17

29 min 24 sec

“Kašers ar mīļoto vīrieti apsver veidot ģimeni Itālijā” – zem ziņas ar šādu nosaukumu pērn aprīlī kāds vīrietis sociālajā vietnē ierakstīja komentāru: “divi diršmīļi – atšaut!” un pievienoja emocijikonu “ierocis”. Šis ir vienīgais gadījums pēdējos gados, kad tiesībsargi agresiju pret homoseksuāliem cilvēkiem atzīst par naida noziegumu. Komentāra autors dabūja četru mēnešu nosacītu cietumsodu. Parasti gan uzbrukumi seksuālajām minoritātēm paliek nesodīti – policisti šīs lietas vienkārši izbeidz. Draudēja konkrēti tieši viņu nosist, Latvijā. Viņš aizgāja uz policiju – kad sitīs, tad nāciet! Vai Mana pieredze bija draudi, nāves draudi. Cilvēki izvēlas neziņot, paslēpties un turēt sevī šī naida augļus. Raidījumā Atvērtie faili skaidrojam, kāpēc naida noziegumu izmeklēšana Latvijas policijai ir tik grūts uzdevums. “Tas bija vakars. Un mēs gājām ar manu tā laika dzīves biedru pa ielu no Ķengaraga promenādes. Mums līdzi bija suns, franču buldogs, tāds pavisam neliels. Un mēs gājām vienkārši gar tirgu, Ķengaraga tirgu. Gribējām šķērsot tramvaja līniju. Un tur, kreisajā pusē, ir ziedu kioski,” tā Rīgas Stradiņa universitātes profesors, kultūrpētnieks Deniss Hanovs sāk stāstu par pērnā rudens vakaru, kad viņš uz savas ādas pavisam tieši izjuta, ko nozīmē naids. Abi ar dzīvesbiedru tovakar gāja uz puķu kiosku pēc svaigiem ziediem, ko ielikt vāzēs. “Un mums garām pagāja divi vīrieši. Tas bija novembris. Tāds mijkrēslis. Viņi pagāja garām. Un tad no aizmugures bija viens tāds ļoti rupjš komentārs par suni. Mēs pagriezāmies, lai uz to kaut kādā veidā reaģētu vismaz ar skatienu. Un tad mēs turpinājām mūsu pastaigu. Un tad es sajutu tādu diezgan stipru sitienu ar kāju pa muguru,” turpina Hanovs. Deniss pagriezās un, kā pats saka, sākās skaidrošanās. Lai izvairītos no fiziskas agresijas, Deniss rīkojās tā, kā mēdz darīt Eiropas pilsētās – meklēja patvērumu publiskās telpās. Piemēram, Berlīnē sabiedriskajā transportā ir zīmītes, ka briesmu gadījumā te var patverties. Ziedu kioskā Deniss turēja durvis, kamēr varmākas centās ielauzties iekšā. Draugs palika ārā ar suni un izsauca policiju. Profesors atminas, ka ziedu pārdevēja bijusi šokā un uz viņa lūgumu zvanīt policijai nav reaģējusi. Viens no uzbrucējiem atkailinājies. Notikuma vietā ieradās policija. Pēc Denisa un viņa drauga apraksta abus uzbrucējus aizturēja. Tiesa, viens no viņiem palicis nezināms, jo likumsargiem nosauca neīstu vārdu un uzvārdu, un policija to nepārbaudīja. Policija arī nepārbaudīja abu alkohola reibuma pakāpi, lai gan, pēc Deniss stāstītā, viņi acīmredzami bija dzēruši. Policistiem viņi skaidroja, ka uzbrukuši, jo neesot paticis, ka divi vīrieši iet apskāvušies. Deniss saka – tie ir meli. Viņš nestaigā apskāvies, publiska sadošanās rokās vairāk raksturīga tīņu gadiem, kas viņam jau ir garām. Pat ja tā būtu bijis, arī homoseksuāliem cilvēkiem ir tiesības apskauties un sadoties rokās. Lai vai kā, uzbrucēju paskaidrojums rāda, ka rīcības iemesls bija nepatika pret vienu konkrētu sabiedrības grupu – homoseksuāliem cilvēkiem. Un viņi savu nepatiku pauda vardarbīgā veidā. Deniss uzskata, ka policija notikušo banalizējusi, tomēr iesniegumu uzrakstījis. Izmeklēšanas laikā vienreiz izsaukts uz iecirkni. Notikuma vietā bija ieradušies, teiksim tā – ierindas policisti, kuri rajonā tobrīd dežurēja, bet lietu izmeklēja jau rangā augstāka policiste-izmeklētāja. Maijā Deniss saņēma policijas lēmumu, ka kriminālprocess pārkvalificēts par administratīvā pārkāpuma lietu. Tas nozīmē, uzbrucējus varētu saukt pie atbildības par vieglāku pārkāpumu - sīko huligānismu. Uzbrukumu Denisam policisti izmeklēja kā huligānismu. Citu krimināllikuma pantu, piemēram, sociālā naida noziegumu policija nesaskatīja. Deniss Hanovs nav vienīgais, kura mēģinājumi panākt sodu par naida noziegumu beigušies ar fiasko.

Jun 10

28 min 33 sec

Manā ieskatā Rimšēvičs bija viens no ietekmīgākajiem, varbūt pati ietekmīgā valsts amatpersona Latvijā…  Trīs dažādu komercbanku īpašnieki tiesībsargiem sniedza liecības par bijušā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča iesaisti korupcijā.  Mums ir pierādījumi, ka Rimšēvičs prasīja naudu un draudēja, ka pēc tam būs FKTK sankcijas. Liecības izmeklēja trīs kriminālprocesos. Rimšēvičs apsūdzību izpelnījās vienā lietā, bet divus kriminālprocesus šopavasar izbeidza pierādījumu trūkuma dēļ. Visās lietās bija aizdomas, ka kukuļi doti par baņķieriem labvēlīgiem Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumiem, taču pašā FKTK par līdzdalību korupcijā neviens nav pieķerts. Trīs reizes jau tās tikšanās notika, tas jau nav noslēpums. Vai kukuļošana finanšu sektorā bija daudz plašāka, pētām raidījumā Atvērtie faili.  

Jun 3

28 min 16 sec

Starp Imantas un Babītes vilciena pieturām atrodas zemes gabals, kuru nesen par ziedojumiem un pašu nopelnītajiem līdzekļiem nopirkusi biedrība „Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi”. Šeit iecerēts celt grupu māju jauniešiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Redzamas Lielajā talkā savāktas riepu kaudzes un atkritumu maisi. Roku īpašuma sakopšanā pielika pats Valsts prezidents ar kundzi. Diemžēl prezidenta dalība talkā ir vienīgais atbalsts topošajai mājai, ko biedrība ir saņēmusi no valsts vai pašvaldības. Lai gan Latvija ir apņēmusies mūžīgajiem bērniem dot iespēju dzīvot ģimenei līdzīgos apstākļos arī tad, kad viņi pieauguši, realitātē valsts turpina ieguldīt naudu sistēmā – lielajos aprūpes centros. Bet grupu māja jāceļ pašiem. Kāpēc vājākajiem joprojām nespējam nodrošināt cieņpilnu dzīvi? Atbildi meklējam raidījumā Atvērtie faili.  

May 27

28 min 17 sec

Ja jums gadās būt pie Tukuma apļa, kur ir benzīntanks un auto placis, pavērojiet satiksmes plūsmu. Nav ilgi jāgaida, lai pamanītu, ka visos virzienos dodas pašizgāzēji. Tie iebrauc aplī no visiem blakus ceļiem. Dodas virzienā uz Rīgu un no Rīgas. Auto kravas kaste ir gan pilna, gan tukša.  Tas ir karjeru bizness. Tā mēs viņu nosauksim. Taču minerālmateriālu ieguvē Latvijā jau gadiem ir plaša nelegālā zona, kas nes zaudējumus gan valsts budžetam, gan dabai. Un nevienai valsts iestādei tas īsti nerūp. Raidījumā Atvērtie faili stāsts par karjeru biznesa ēnas pusēm. Lietainā piektdienā kopā ar Jegoru Golubevu, uzņēmuma “Schwenk Latvija” valdes locekli, apbraukājam Tukuma, Mārupes un Sauriešu apkārtni. Te ir daudz vietu, kur rok vai jau ir izraktas Latvijas zemes bagātības - smilts, grants, dolomīts. Un daudzi no šiem karjeriem ir nelegāli vai piesedzas ar atļauju dīķu rakšanai. Kā šis, Tukuma pievārtē. Jegora pārstāvētais uzņēmums “Schwenk Latvija” ir liels spēlētājs būvmateriālu tirgū. Tam pieder betona un cementa ražotnes, arī karjeri, kuros iegūst izejvielas būvmateriālu ražošanai. “Schwenk Latvija” ir daļa no starptautiska uzņēmuma un, kā saka Golubevs, bizness ir pilnīgi balts jeb legāls. Tāpēc to uztrauc negodīgā konkurence, ko rada karjeru pelēkais bizness. Latvijas zemes dzīles ir bagātas ar minētajiem minerālmateriāliem. Ja gribam tos izrakt, atvērt karjeru, tad būtu jāievēro noteikta birokrātiska procedūra un jāsaņem atļauja. Bet tā prasa laiku un naudu.  Jegors min ekstrēmu piemēru – kādā objektā „Schwenk” rakšanas iespēju gaidījis padsmit gadus. Tā bijusi vēl padomju laikā apstiprināta krātuve, tomēr dokumentu sagatavošana bija ilga. Piemēram, bija vajadzīgs detālplānojums, jo teritorijai cauri ies “Rail Baltica” dzelzceļa līnija. Nācies arī tiesāties, jo pret raktuvi bijuši iedzīvotāji. Taču viņš nevaino iedzīvotājus, kuri agrāk, iespējams, saskārušies ar negodprātīgiem racējiem, kas saceļ putekļus, izbraukā ceļus un pēc sevis atstāj degradētu vidi. Esam apstājušies ceļmalā Tukuma pusē. Jegors rāda kartes, kurās vajadzētu parādīties informācijai par darbiem, kas saistīti ar karjeriem vai dīķiem. Piebraucamais ceļš atduras pret vārtiem, uz kuriem zīme, ka nepiederošiem iebraukt aizliekts. Teritorijā redzam tehniku, bet cilvēkus šobrīd nemana. Daudzi apgalvo, ka raks nevis karjeru, bet dīķi. Tam dabūt atļauju ir krietni vienkāršāk – pietiek ar vietējās būvvaldes atļauju, un atšķirībā no karjera, nav nekādas Valsts vides dienesta kontroles. Jegors rāda vienu šādu dīķi. Ja kāds sūdzas par šo maskēto atradni, tad Vides dienests saka, ka tā nav viņu problēma, un sūta uz būvvaldi, jo pēc dokumentiem tas ir būvobjekts nevis atradne. Savukārt būvvalde atbild, ka minerālmateriālu ieguve ir Vides dienesta rūpe. Jegors min vēl vienu kliedzošu piemēru Mārupē, pašā Pierīgā. Tur sāka rakt dīķi, dabūja būvatļauju. Kādā brīdī reģistrēja atradni. Bet pats dīķis izauga līdz 50 hektāriem. Mārupes novada mājaslapā lasāms, ka zemes īpašumā “Lagūnas” aptuveni 50 hektāru kopplatībā bez dīķu izveides vēl iegūs derīgo materiālu, kuru pārdos neapstrādātu. Dome tikai šopavasar lēmusi, ka īpašniekam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

May 20

28 min 12 sec

Ventspils osta 90.gados bija īsta zelta ādere. Krievijas kravas vēl plūda ierasto ceļu, daži cilvēki no tām iemācījās pelnīt miljonus un tos lika lietā, lai kļūtu vēl bagātāki un vēl ietekmīgāki. Viņi pirka politiskos lēmumus. Šim neformālajam grupējumam pat bija sava kvota Ministru kabinetā un lielajos valsts uzņēmumos. Nu, nelielu naudas paciņu iedeva un viss, pa daļām kaut ko, pa mēnesi reizi vai kā.. no tā. Latvijas Radio kļuvušas zināmas liecības, ka naudu no ventspilniekiem savulaik saņēmušas gandrīz visas lielās Saeimas partijas. Daži liecībās minētie cilvēki joprojām darbojas politikā. Šonedēļ raidījumā Atvērtie faili turpinām pagājušajā nedēļā sākto tematu par to, kā Ventspils tranzītuzņēmēji pirka ietekmi politikā. Uzņēmējs Valentīns Kokalis rāda vecas piezīmes, kurās kārtīgā rokrakstā piefiksēti partiju nosaukumi un tiem pretī - naudas summas. Valentīns Kokalis ir viens no tiem cilvēkiem, kas savulaik ar ietekmīgajiem Ventspils tranzītuzņēmējiem sēdēja pie viena galda un izlēma biznesa un politikas jautājumus. Padomju laikos un neatkarības pašos pirmajos gados bijis prokurors, 90.gadu pirmajā pusē viņš sāka strādāt tobrīd valstij piederošajā uzņēmumā „Ventspils nafta”. Sākumā par juristu, vēlāk kļuva par valdes locekli un juridiskās daļas priekšnieku. Privatizācijas procesā kļuva arī par „Ventspils naftas” līdzīpašnieku. Taču 2001.gadā Kokalis nonāca konfliktā ar Aivaru Lembergu un, citējot viņu pašu, “pasūtīts tālāk”. Katru pirmdienu Ventspils domē notika sapulces, kurās Ventspils ostas uzņēmumu vadītāji pārsprieda aktualitātes. Šīs tikšanās dēvēja par politbiroja sēdēm. Uz tām ieradušies arī politiķi. Kokaļa pieraksti rāda, ka naudu no Ventspils tranzītuzņēmējiem saņēma ne tikai trīs Saeimas partijas, kurām „Ventspils naftas” privatizācijā caur ārzonu firmām tika atvēlēta pat sava daļa. Par šīm partijām stāstījām pagājušās nedēļas „Atvērtajos failos”. Šie politiskie spēki ir savulaik ietekmīgais „Latvijas ceļš”, demokrātiskā partija „Saimnieks” un „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Izmeklētāju savāktās liecības rāda, ka ventspilnieki 90.gadu otrajā pusē un gadsimtu mijā pārskaitīja miljonus uz ārzonu firmām, aiz kurām stāvēja ar šīm partijām saistīti cilvēki. Taču lieta beidzās bez apsūdzībām. Latvijas Radio lūdza komentārus visu Kokaļa piezīmēs atrodamo partiju pārstāvjiem. Naudas saņemšanu no ventspilniekiem atzina divi, uzsverot, ka tas viss bijis oficiāli. Viens no viņiem ir partijas „Saskaņa” priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, kurš tolaik darbojās Tautas saskaņas partijā.  Naudas saņemšanu apstiprina vēl viens Kokaļa pieminētais politiķis – bijušais Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājs Juris Bojārs. Sociāldemokrātiem 7.Saeimā bija 21 deputāts parlamentā, bet 2001.gadā par Rīgas mēru kļūst Jura Bojāra dēls, arī LSDSP biedrs Gundars Bojārs. Bojārs uzsver, ka naudu saņēmis nevis viņš personiski, bet gan partija.  Pārējo Kokaļa pieminēto partiju pārstāvjiem ir cita versija par notikušo. Viens no viņiem – Jānis Ādamsons, kurš 6.Saeimā bija ievēlēts no Latvijas Ceļa, bet nākamajā jau no sociāldemokrātiem. Arī tradicionāli ar Lemberga ietekmi saistītās, Zaļo un Zemnieku savienību veidojošās partijas noliedz neoficiālus maksājumus no Ventspils uzņēmējiem. To noliedz ilggadējais Latvijas Zemnieku savienības politiķis Augusts Brigmanis. Neko tādu neatceras arī Zaļās partijas līderis, ekspremjers Indulis Emsis, kura karjera politikā beidzās pēc tam, kad viņš valdības mājā pazaudēja portfeli ar 10 000 ASV dolāru skaidrā naudā. Līdzīgi arī Jaunās partijas dibinātājs Ainārs Šlesers noliedza, ka būtu saņēmis kādu finansējumu no Ventspils tranzītuzņēmējiem. Tomēr Valentīna Kokaļa pieraksti nav vienīgā liecība par ventspilnieku maksājumiem politiķiem.

May 13

28 min 29 sec

Politikas aizkulisēs jau sen klīda leģenda, ka savulaik bagātās „Ventspils naftas” privatizācijā partijas bija tikušas pašas pie savām ārzonu firmām. Izrādās, tā nav tikai leģenda. Shēmu savulaik izmeklēja prokuratūra un atklāja, ka Ventspils tranzītuzņēmumi patiesi ir pārskaitījuši vismaz 8,7 miljonus ASV dolāru ārzonas firmām, aiz kurām stāvēja politiķi. Taču līdz apsūdzībām netika. Kādus faktus noskaidroja izmeklētāji un kāpēc nevienu politiķi pie atbildības tomēr nesauca, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.  

May 6

28 min 4 sec

TikTok ir viena no straujāk augošajām sociālo mediju platformām. Latvijā to īpaši iecienījuši bērni un jaunieši. Lielākoties tur nav viņu vecāki un pat, ja būtu – izsekot līdzi saturam, kuru redz bērns, ir neiespējami. „Ne visi saprot, ka internets darbojas pēc algoritma: ko tu skatījies, to tev piedāvā.” Tur var būt izglītojošs vai izklaidējošs saturs, piemēram, smieklīgi video kuriozi, ēdienu receptes vai modes padomi, bet neapšaubāmi jaunie mediji ir arī auglīga vide, kur attīstīties kibermobingam. Pandēmijas laikā arī mobings pielāgojies interneta videi. Kas pa šo laiku izdarīts, lai Latvija vairs nebūtu līdere mobinga izplatībā – stāstām raidījumā Atvērtie faili. "Cilvēkiem es nepatiku laikam, man īsti draugu nebija, arī pirms tam, tāpēc jau es sāku darboties, bet tā bija piektā, sestā, septītā… – Tas ir ilgi diezgan. Nu jā.. Bet tur bija vistrakākie gadi, tur bija daudz drāmas mums vismaz…” Alise Mankus ir divpadsmitās klases skolniece. Pamatskolas laikā piedzīvojusi vienaudžu izstumšanu, kas bijis viens no iemesliem, kāpēc viņa sāka veidot saturu internetā. Šobrīd Alisei katrā no sociālajām platformām ir vairāki desmiti tūkstoši sekotāju. „Man ir 18, eju skolā, un kā jau mēs daudzi, šobrīd pārāk daudz skatos TikToku un pārāk daudz raudu. Man patīk domāt, ka esmu diezgan pozitīva un jauka, bet heiteru acīs esmu vienkārši….” Viņa ir pārliecināta, ka par problēmām – arī mobingu – ir jārunā un vēlas mudināt citus laikus meklēt palīdzību. Alisi uzrunājām, jo vēlamies uz jauno mediju platformām palūkoties caur to aktīvu lietotāju acīm. Jauniete prāto, ka pati TikTok vide piedāvā plašas iespējas, lai provocētu strīdus. Platformā oficiāli drīkst reģistrēties no 14 gadu vecuma, tomēr Alise stāsta, ka to lieto gana daudz jaunāku bērnu, no kuriem bieži vien tiek saņemti riebīgākie komentāri.

Apr 29

28 min 30 sec

Dienas vidus Jaunciema kapos. Pie kapu kopiņām ar svaigiem ziediem cienājas stirnas. Tās šeit iezogas klusi un nemanāmi... gluži kā iespējamā korupcija. Lai gan uz papīra šķiet, ka apbedīšanas pakalpojumi Rīgā ir sakārtoti un nelikumīgu maksājumu iespējas izskaustas, Latvijas Radio kolēģa stāsts liek domāt, ka tik labi viss nav - pelēki kapos ir ne tikai pieminekļi, bet arī samaksa. Par kapiem un tur notiekošo stāsts raidījumā “Atvērtie faili”.     1.DAĻA. IZSPIEŠANA. Ar tuvinieku nāvi Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons saskāries vairākkārt. Man pašam nomira mamma pirms gada. Toreiz es atradu apbedīšanas biroju, netālu no mājām. Salīdzinoši. Bija apbedīšana Garkalnes kapos, mums bija ļoti laba pieredze. Toreiz Tomsons maksājis apbedītājiem, un firma pati tālāk nokārtojusi visus jautājumus, kas saistīti ar kapa vietas izveidi un kapračiem. Aidim bijis tikai jāsarunā ar pašvalību par vietu. Kad pēc gada - šoziem nomira sievasmāte, Aidis devās pa jau iemīto taku uz apbedīšanas firmu.  Bet Rīgā viss nav tik vienkārši. Rīgā man tomēr jābrauc pašam uz kapiem, tādā ziņā, ka man būs jāmaksā par kapu izrakšanu uz vietas, to caur firmu nevar nokārtot. Sievasmātes apbedīšana bija plānota Rīgā, Jaunciema kapos, kur jau atdusas arī sievastēvs. Sākumā Aidim bijis jānoskaidro, vai tur ir vēl vieta, jo kopš sievastēva bērēm bija pagājuši teju 20 gadi. Jāsaprot, kas tas ir par iecirkni, vai tur ir divvietīga kapu vieta? Kapu pārvaldē Tomsons noskaidrojis, ka Jaunciema kapos vieta sievasmātei līdzās viņas dzīvesbiedram esot, nekas nav jāpērk klāt. Aizgāju līdz birojam, man bija jāizvēlas, kas man ir nepieciešams, vai es tur gribu skujiņas, vai man tur vajag kaut kādus papildus pakalpojumus. Nu, mums liela vajadzība pēc lieliem pakalpojumiem nebija, bet nu kapa izrakšana, kapa nokopšana, atrakšana, pēc tam skuju izlikšana, dvieļi kaut kādi, kas tur ir iekļauts visā tajā cenrādī. Tad kopējā summa, jebkurā gadījumā pāri par 100 eiro bija, starp 100 un 200, precīzi neatceros. Samaksāju, bet tad viņš man saka tā, bet jums ir jāaiziet tagad vēlreiz līdz tai kapu vietiņai un jāparāda kapracim, tieši kurā vietā rakt. Es tā kā nobrīnījos, jo man jau likās, ka viņi paši man iepriekš pateica, kurā vietā tā kapa vietiņa ir. Bet nu labi, aiziesim, mēs bijām kopā ar sievu. Aiziesim apskatīsimies kopā to kapu. Bija sniegs tanī brīdi diezgan daudz sasnidzis un mīnus grādi. Diena bija auksta. Daudz sniega. Tomsons ar sievu devās uz ģimenes kapavietu. Netālu stāvējusi automašīna. Laba mašīna (smejas). 4X4 melns džips ar tumšiem logiem, skaists sunītis, vārdu sakot tā – o. Lai cilvēks tādu mašīnu nopirktu, protams ir jāpelna labi, tas nu arī ir skaidrs. Atbraukušais bija kapracis, par kura pakalpojumiem Tomsons pirms brīža jau bija samaksājis. Viņš interesējies, kur būšot jārok. Trijatā devušies skatīties. Viņš pienāk klāt, viņš saka, jā, te viss ir šaurs, viss ir tā un šitā, nē, sniegu viņš netīrīšot, nu varbūt kāds iztīrīs, bet diezvai. Un vispār, viņam tik daudz darba, un šitādos mīnusos rakt, viņš nerakšot! Kapa racējs licis skaidri manīt, ka būs jāmaksā klāt. Tomsons turpina: Un kāpēc viņam ziemas laikā ir jāmokās, nu labi, rakt jau varot, bet vispār, zem 60 eiro viņš vispār neķeras klāt, ja viņam nepiemaksā klāt. Te jau, kā viņš saka, krūmiņus saglābt nevarēs, tos viņš nolauzīs, te ir tas kapakmens, to arī nāksies bišķi pabojāt un vēl kaut ko. Viņš skatās uz mani, es skatos uz viņu. Viņš saka, nu, protams, varētu te uzlikt metālus priekšā, bet tad par to būs papildus jāsamaksā. Var jau arī tos krūmiņus apsegt, bet arī par to būs papildus jāsamaksā. Vārdusakot, varat samaksāt, tad es ķeros pie darba. Kapracis stāstījis, ka no naudas, ko Aidis oficiāli samaksājis, viņam uz rokas paliekot tikai apmēram 30 eiro. Par tādu summu viņš vispār neesot gatavs strādāt.  Es saku, nu, ko tas no manis prasa? Viņš saka, es te visu smuki izrakšu, tad viņš kļuva ļoti laipns. Te viņš visu smuki apsegšot, te viņš atnesīs dēļus, te viņš notīrīs sniegu, te viss būs ļoti akurāti. Kad bēres beigsies, lai es pieeju pie viņa, viņš gaidīs. Aprunājies ar sievu, Aidis nospriedis, ka būs vien jāmaksā. Bēru izdevumi pieauguši vēl par nepilniem 100 eiro. Bēru dienā kapracis bijis klāt. Visu bija izdarījis kā nākas. Apstādījumi bija saglabāti, nekas nebija nolauzts. Arī tēva kapakmenis nebija cietis. Viss bijis tā, kā tam arī būtu jābūt bez papildus samaksas aploksnē.  Pēc bērēm gaidīja, kamēr mēs tur nodedzinam svecītes, mēs nesteidzāmies prom, mazliet pastāvējām pie tā kapa. Viņš bija atbraucis ar citu automašīnu, krietni pieticīgāku. Es pēc tam piegāju pie viņa klāt, iedevu prasīto summu. Viņš iedeva vizītkarti un sacīja, ka vispār viņam darba ir ļoti daudz. Bet viņš varētu to kapiņu ļoti skaiti sakopt, un vispār, tā kā citi dara, tā nekas nesanāk, viņš kopjot vislabāk. Sacījis, ka strādājot arī kapakmeņu nozarē un varot pārtaisīt gravējumu kapakmenim, pievienojot otra cilvēka vārdu. Piedāvājis arī uzlikt marmora apmalītes, vasarā gaidīšot Aida zvanu. Nu tā es samaksāju, aizgāju, bet tā sajūta, protams, bija šķērma, sajūta bija šķērma no tāda viedokļa, ka (pauze), ja tanī sākumā es nesapratu, kas notiek, pēc tam es, protams, nožēloju, ka man nav līdzi telefons, ka es neierakstīju to sarunu. Otrkārt, es jau  apzinos, ka tas jau patiesībā ir, nu kukulis tas nav, bet tā ir tāda izspiešana. Ģimenei sievas mammas nāve bija negaidīta. Todien Aidis pat iedomāties nevarēja, ka jau pēcpusdienā būs jābrauc kārtot apbedīšanu. Tas viss bijis emocionāli smags pārdzīvojums. Tu vēl neesi gatavs tajā mirklī domāt par iespēju kasīties ar kapraci. Tu centies tajā brīdi tikt tam notikumam pāri. 2.DAĻA. IZŅĒMUMS VAI SISTĒMA? Jaunciema kapi Rīgā ir vieni no diviem tā dēvētajiem atvērtajiem kapiem. Tas nozīmē, ka tur pie apbedījuma vietas var tikt ne tikai tādas ģimenes kā Tomsoni, kuriem kāds no tuviniekiem jau šajā kapsētā atdusas. Šajos kapos apbedījuma vietu var saņemt arī tad, ja neviens tuvinieks pirms tam šajā kapsētā zemes klēpī nav guldīts, bet mirušā pēdējā deklarētā dzīvesvieta ir bijusi Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā. Ņemot vērā pandēmiju, pieprasījums pēc kapa vietām varētu būt liels, bet veids, kā pakalpojums praktiski tiek nodrošināts, liek domāt par sistēmiskām problēmām. Manuprāt, tā sistēma pašos Rīgas kapos ir uztaisīta tāda, lai šis darbotos, man ir grūti iedomāties, ka viņš (pauze), es domāju, ka viņš dalās arī ar to administrāciju, kas sūta uz to, lai mēs kopā to kapu apskatītu. Tomsons uzskata, ka viņa pieredzētais nav viens atsevišķs gadījums, bet vispārēja prakse. Vispirms no sērojošiem tuviniekiem oficiāli tiek paņemta nauda par kapavietas izveidi, bet pēc tam viņiem ir jāmaksā vēlreiz par visu to pašu - neoficiāli uz rokas. Ja es redzēju, ka Garkalnē ir uztaisīts tā, ka tur vispār nekādas domas, tas laikam ir Ādažu novads, nekādas domas par samaksāšanu nenāk ne prātā nevienam. Es firmai maksāju un es labi redzu, par ko es maksāju, tā summa jau ir 4 ciparu skaitlis. Tā ir pāri 1000 eiro, par mazāku tu nemaz nevari apbērēt. Nu tad vēl kādam papildus uz rokas maksāt šajos laikos! Nu tas, manuprāt, ir ļoti bēdīgi un Rīgā izveidots apzināti. Vai neoficiālu maksājumu pieprasīšana no sērojošiem tuviniekiem ir Kapsētu pārvaldes darbieku slēptais biznesa veids?  Latvijas Radio to līdz galam atšķetināt neizdevās. Jaunciema kapsētas pārzine ir Anita Balode. Uzzinājusi par mūsu interesi saistībā ar Tomsona minēto gadījumu, Balode detalizētākā sarunā neielaižas un iesaka zvanīt pārvaldes juristam. Savukārt jurists uz tālruņa zvaniem neatbildēja,  un vēlāk neatbildēja vairs arī pati Balode. Sazināties nebija iespējams arī ar kapraci, kas komunicēja ar Tomsonu, taču izvaicājām viņa priekšnieku Rīgas Kapsētu pārvaldes vadītāju Igoru Svincicki. Ļoti slikti! Ja mums nav informācijas, mēs nevaram arī reaģēt uz tādiem gadījumiem, tāpēc es aicinātu uzrakstīt Kapsētu pārvaldei, priekšniekam, tieši man, es garantēju, ka mēs noteikti veiksim pārbaudi un, ja apstiprināsies šis fakts, kad sekos arī rīcība. Līdz šim mums informācijas par tādiem gadījumiem nebija, aicinām vērties ar iesniegumu, un mēs garantēsim, ka nekas ar kapa vietu nenotiks un, protams, izmeklēsim šo konkrēto lietu. Saskaņā ar Rīgas pašvaldības apstiprinātajiem maksas pakalpojumiem nekas papildus tam, kas jau ir oficiāli samaksāts, kapračiem “uz rokas” nav jāmaksā. Visi kaprači arī ir Kapu pārvaldes darbinieki. Atalgojums viņiem tiek aprēķināts atbilstoši padarītajam. Lai arī algas neesot lielas, kapu rakšanā nodarbinātie turas pie amata, un lielas kadru mainības nav. Šobrīd arī tiekot pārskatīts atalgojums šiem cilvēkiem ar mērķi palielināt algas, - stāsta Svincickis. Jaunciemā gan ir diezgan labas algas, jo tur arī darba apjoms ir liels, jo algas ir atkarīgas no padarītā darba. Mazas algas ir mazās kapsētās, kur darba apjoms ir mazs. Jaunciema kapi ir lielākā Rīgas pašvaldības kapsēta. Šobrīd tur nodarbināti četri kaprači. Kapu pārvaldes priekšnieks sola noskaidrot, kurš no kapračiem izspiedis naudu no Tomsona. Visa informācija par katra darbinieka veiktajiem darbiem esot iegrāmatota un atrast varēšot - vajadzīgs viens iesniegums no Tomsona. Svincickis: jebkuram, neskatoties uz algu, ir jāstrādā godīgi. Kapsētu pārvalde ir Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta pārziņā. Tam ir tikko amatā iecelts jauns vadītājs Edijs Pelšs, līdzšinējais Rīgas Ziemeļu izpilddirekcijas vadītājs. Arī viņš aicina ziņot par notikušo. Jautājumu izmeklēšana par iespējamiem korupcijas gadījumiem Rīgas pašvaldībā, kā arī šādu jautājumu novēršana vai padarīšana par neiespējamiem, vienmēr būs mana augstākā prioritāte. Un, saņemot signālus par šādiem riskiem Rīgas pašvaldību kapsētās, arī šeit katrs gadījums tiks rūpīgi izmeklēts, kā jau es minēju. Un ir saprotams, ka persona, kura apbedī savu tuvinieku, ir tādā emocionālā stāvoklī, ka nevēlas risināt tajā brīdī viņam ne tik nozīmīgu situāciju. Pelšs uzsver, ka korupcijas izskaušanā ir svarīga sabiedrības līdzdalība. Lai viņš sazinās ar mani personīgi, un esmu ieinteresēts šādus gadījumus novērst, es nesaku, ka es spēšu viņus visus novērst, bet tas var kalpot kā mācība citās līdzīgās situācijās. Arī finansējuma paaugstināšana kapračiem varētu mazināt korupcijas riskus, - uzskata Pelšs. Nenoliegsim, šie kapu racēji nav augstas kvalifikācijas darbinieki, viņi mēdz būt arī bez izglītības. Un viņu atalgojum arī ir attiecīgi ļoti zems. Bet tas nekādā gadījumā neattaisno to momentu, kam jūs pievērsāt manu uzmanību. Tomsona pieredzētais Jaunciema kapos nav vienīgais gadījums, kas liecina par prettiesisku maksājumu pieprasīšanu un vedina domāt par korupciju. Laikā, kad Rīgas domi pārvaldīja saskaņiešu Nila Ušakova un “Gods kalpot Rīgai” Andra Amerika tandēms, korupcijas apkarotājiem Rīgas iestādēs nācās viesoties regulāri. Par kapsētām atbildīgās pašvaldības struktūrvienības nebija nekāds izņēmums. Pirms sešiem gadiem Kapsētu pārvaldes darbinieks tika pieķerts prettiesiska labuma prasīšanā no kāda mirušā piederīgajiem Bolderājas kapos. Toreiz par labākas kapavietas ierādīšanu darbinieks vēlējies saņemt 100 eiro. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieki tobrīd pastiprināti bija pievērsušies Kapsētu pārvaldē notiekošajam un notiekošo piefiksēja. KNAB redzeslokā topavasar bija nonācis ne vien šis ierindas darbinieks, bet arī viņa priekšnieks - Rīgas Kapsētu pārvaldes vadītājs Jānis Upītis. Upītis tika aizturēts 2014. gada maijā aizdomās par 13 000 eiro kukuļa ņemšanu. Viņš no kādas firmas prasījis kukuli par nomas līguma pagarināšanu. Saistībā ar notikušo Latvijas Radio lūdza viedokli arī Rīgas domes Birokrātjas apkarošanas centram, kura kompetencē vēl kopš Ušakova un Amerika vadīšanas laikiem ir jautājumi par korupcijas novēršanu Rīgas pašvaldības iestādēs. Tās vadītājs Sergejs Novikovs stāsta, ka pēdējo 10 gadu laikā sūdzību par kādām nebūšanām Rīgas kapos neesot bijušas daudz. Nesen gan viena saņemta. Pagājušā gada nogalē pie mums vērsās viena persona ar iesniegumu par iespējamu korupciju 1.Meža kapos. Un mēs veicām pārbaudi šajā sakarā. Sūdzības iesniedzējs pirms desmit gadiem noslēdzis līgumu par kapa vietas uzturēšanu, bet vēlāk izradījies, ka līdzīgs līgums par šo pašu kapa vietu noslēgts vēl ar kādu citu cilvēku. Faktiski sanācis, ka viena kapa vieta pārdota diviem cilvēkiem. Stāsta Novikovs: Interesantākais, ka kapa vieta brīnumainā veidā pārveidojusies no vienvietīgās, tas ir 5,2 kvadrātmetri, uz divvietīgo, tas ir 7,2 kvadrātmetri, ja (iesmejas). Kad pirmais kapa īpašnieks uzzinājis, ka šī vieta vairs nepieder viņam, viņš vērsies Kapu pārvaldē. Bet tur saņēmis atbildi, ka pārvalde neko nevarot darīt! Kad Novikova vadīta iestāde uzsāka pārbaudi par notikušo, Kapu pārvalde atzinusi savu kļūdu - tā viņi to nodēvējuši. Taču notikušo vairs nevarējuši labot, un kapa vietu rezervētājiem piedāvājuši problēmu risināt civiltiesiskā veidā. Mēs uzskatām šo pozīciju par nepareizu. Mūsuprāt, ja iestāde pieļāvusi kļūdu, tad pašai iestādei arī jālabo sava kļūda. Veicot šo pārbaudi, mēs atklājām arī virkni labojumu kapsētu grāmatās, tās ir vecas, papīra formātā, kur ir ieraksti par šo vietu, bet kad šie ieraksti ir izdarīti, 50 gadu apakaļ, 70 gadus atpakaļ, vai nesen, mēs nezinām. Vajadzigas speciālas zināšanas, lai to noteiktu. Sūdzības iesniedzējs uzskatījis, ka vienas un tās pašas kapavietas rezervēšanu diviem dažādiem cilvēkiem varētu būt sekmējis kāds koruptīvs darījums. Novikovs piekritis sūdzības iesniedzējam, tāpēc pārvaldes savāktos materiālus un secinājumus nodeva Korupcijas novēršanas un apakarošanas birojam. KNAB lietu pārsūtīja Valsts policijai. Savukārt Valsts policija lietu izbeidza. Novikovs ar šādu rīcību neesot bijis mierā un atteikumu uzsākt kriminālprocesu apstrīdējis prokuratūrā. Tā savukārt šī gada sākumā likusi policijai lietu pārbaudīt no jauna, un tagad tiek gaidīts iznākums - policija procesu sāks vai tomēr atkal izbeigs. Viens tāds gadījums! Bet kopumā, raksturojot šo situāciju, mēs varam teikt, ka tagad ir krietni mazāk iespēju visādām koruptīvām darbībām, savulaik bija daudz vairāk. Viņaprāt, korupciju mazinot tas, ka pēdējo desmit gadu laikā ar apbedīšanu saistītie pakalpojumi ir konsolidēti. Vairs nav atsevišķi izdalīti tādi pakalpojumi kā kapa vietas ierādīšana, piešķiršana, rakšana, kapličas noma, kapa aizbēršana un tamlīdzīgi. Visi šie pakalpojumi tagad ir pieejami vienā piedāvājumā, vienkāršotas arī formalitātes. Taču kolēģa Aida Tomsona ģimenes pieredze, apglabājot tuviniekus, rāda, ka kapos viss vēl nav kārtībā. Piemēram, Garkalnē bijis iespējams visus maksājumus nokārtot oficiāli, savukārt galvaspilsētā Rīgā tas nemaz nav iespējams! Tiesa, arī Garkalnes firmā,  kārtojot apbedīšanas lietas, sākotnēji saņēmis aicinājumu maksāt skaidrā naudā un bez čeka - tas būtu lētāk. Kas man arī nepatika, bet es teicu, nē, es maksāšu oficiāli. Pietam, viņi teica, ka ar skaidru naudu, tad lētāk, ja ar pārskaitījumu, tad dārgāk. Es teicu, ka man ir skaidra nauda, man tiešām bija, mamma bija speciāli atstājusi priekš bērēm, bet es maksāšu pilnu summu. Ar visu izsniegtu čeku. Nu firma to paņēma un pieņēma. Rīgā izvēles iespēja nebija. Gribi - maksā vai nāksies nožēlot. Te Rīgā man ir iespēja izvēlēties tikai starp diviem variantiem, vai nu man noposta kapu, un pēc tam tur viss ir jāpārstāda, salauž kapakmeni, vai arī otrs variants, tad man jāmaksā skaidrā kapracim uz rokas. Nav iespējas izvēlēties to izdarīt godīgi un likumīgi. Tagad Aidis domā, ka vajadzēja teikt - labi, ja tu neraksi, kāds cits raks, jo par šo pakalpojumu jau ir samaksāts. Vajadzējis toreiz doties pie kapu pārziņa un prasīt citu kapraci. Taču sēru brīdī nav viegli domāt racionāli. Kur nu vēl cīnīties ar negodprātīgiem cilvēkiem, kas sēras izmanto savam personiskam labumam. Tagad Tomsonu ģimene domās, vai vērsties pārvaldē ar iesniegumu par notikušo. 3.DAĻA. LIKUMS Kopš neatkarības atgūšanas, kapsētu uzturēšana un apsaimniekošana ir pašvaldību ziņā. To kompetencē ir risināt jautājumus, kas skar kapavietu iedalīšanu un apsaimniekošanu, tajā skaitā dažādu samaksu noteikšanu. Kā pašvaldībām sekmējas ar šo problēmu risināšanu, pirms dažiem gadiem pētīja Valsts Kontrole. Turpina tās padomes loceklis Edgars Korčagins. Mums bija interesanti šo jomu paskatīties un skatīties, kāda tur ir kārtība. Vai tajā brīdī, kad cilvēkam skumjajā brīdī, kad nepieciešams saskarties ar kapsētu pakalpojumiem, vai viss notiek tā, kā cilvēkam ir ērti. Revīzija atklāja, ka daudzās vietās Latvijā apbedīšanas ziņā ir virkne trūkumu. Sākot ar to, ka informācija nav ērti pieejama, ne tīmekļa vietnēs, ne pie kapsētām, par to, kādā veidā iegūt kapa vietu, kādā veidā maksājumi ir veicami, kas ir visas citas darbības, kas ir darāmas, un turpinot jau ar to, ka daudzviet reģisti ar apbedītajām personām netika uzturēti pienācīgā kārtībā. Mēs redzējām pat situācijas, kad šie reģistri vienkārši tiek vesti kapu grāmatās, kuras ir absoluti, teikti tā, nedrošs veids, kā glabāt informāciju. Atseviškām kapsētām šīs grāmatas vispār bija pazudušas, tāpēc cilvēkiem dažviet ir gandrīz neiespējami uzzināt, kur ir apbedīti viņu piederīgie, kā atrast viņus attiecīgajā kapsētā. Vēl viena no problēmām bija pašvaldību atšķirīgā pieeja samaksai. Bija pašvaldības, kurās vispār nekāda maksa nebija, savukārt rekordistes bija citas pašvaldības, kurās bija līdz pat 8 dažādiem maksājumiem, kas cilvēkam bija jāveic. Sākot no kapa vietas ierādīšanas, līguma noslēgšanas, nomas maksa un vēl viskautko citu, lai tikai varētu savus piederīgos apbedīt. Skaidrību par maksājumiem ieviesa Satversmes tiesa. Pirms diviem gadiem tā vērtēja Jūrmalas domes saistošos noteikumus, kas paredzēja nomas maksu par kapavietas izmantošu. Tiesa atzina, ka kapu iznomāšana peļņas nolūkos ir prettiesiska. Pašvaldībām ir tiesības noteiktos gadījumos paredzēt maksu par pakalpojumiem, kas saistīti ar kapu uzturēšanu, taču šai maksai jābūt tiesiskai. Pelnīt no nomas maksas nav tiesiski. Valsts kontroles padomes loceklis Korčagins iezīmē vēl vienu problēmu. Katrā pašvaldībā ir sava kārtība. Bija pašvaldības, kur 8 dažādi maksājumi cilvēkam bija jāveic, lai apbedītu. Un tad iedomājies, es pārbraucu pāri robežai, 20 km tālāk, un tur ir pavisam cita kārtība. Nav skaidrs cilvēkam, kas viņam jādara un cik maksājumi jāveic, jo katrā pašvadlībā ir sava kārtība. Kopš revīzijas gan daudzi jautājumi esot risināti. Ļoti daudzas pašvaldības pēdējos gados ir ieguldījušas daudz pūļu kapsētu digitalizācijā, gan sakārtojot uzskaites jautājumus, nodrošinot šo informāciju pieejamu iedzīvotājiem. Korčagina ieskatā kapu apsaimniekošanā kopumā notikusi pozitīva attīstība, taču Valsts kontrole arī ieteikusi apbedīšanas paklapojumu standartos noteikt visiem vienotu minimālo bāzi. Mums ļoti gribas sagaidīt likumu ar minimālajām prasībām, minimālajiem standartiem, noteiktu visā Latvijā. Un šāds likums top. Ilze Oša: Šobrīd esam plāna stadijā, kas jādara, ir zināms, termiņš ir 2023.gads, rindas kārtībā pēc reformas, pašvaldību likuma, un tad būs kapi. Saka Vides aizsardzības un reģionālās ministrijas valsts sekretāra vietniece reģionālās attīstības jautājumos Ilze Oša. Vienota regulējuma apbedīšanas pakalpojumiem šobrīd nav. Tāda nav arī pašvaldību kapsētu izmantošanas un kapu vietu iegūšanas jautājumos. Tas reizēm rada atšķirīgu pieeju dažādās pašvaldībās. Atšķirīga ir arī pārapbedīšanas kārtība. Daļa pašvaldību neveic apbedījumu kartēšanu un apbedīto reģistrēšanu. Tas rada problēmas, kuras risināt nākas arī gadiem ilgās tiesvedībās. Turpmāk šos jautājumus iecerēts risināt, ņemot vērā arī Satversmes tiesas lēmumu kapu nomas lietā. Tas nosaka, ka demokrātiskai, tiesiskai valstij ir pienākums, regulējot ar miruša cilvēka apbedīšanu saistītus jautājumus, aizsargāt cilvēka cieņu arī pēc viņa nāves. Tādi dažādi jautājumi, kas vienā otrā pašvaldībā vai nu netiek risināti, vai tiek risināti atšķirīgi, dažreiz pārkāpjot cilvēktiesības, dažreiz arī nedodot pietiekami daudz informācijas un, redzot kaut kādus savstarpējus strīdus, ko būtu jāatrisina ar vienveidīgu regulējumu, tik tālu, cik tālu visai valstij kopumā būtu jābūt sakārtotiem jautājumiem vienādi. Un tad ļaujot pašvaldībām tādas specifiskas ninases, kas ir saistītas ar kaut kādu vietēju tradīciju vai kultūru, vai kādiem specifiskiem konkrētās teritorijas aspektiem, tad jau risināt saistošajos noteikumos. Tāds ir lielais mērķis, ko mēs gribētu redzēt. Jaunais likums arī regulēs, kurš un par ko ir atbildīgs gadījumos, ja kapa vietu iekārtojums ir sabojāts. Kā tad notiek uzraudzība, kurš, gadījumā, ja ir konstatēts kāds pārkāpums, kurš tad uzliek par pienākumu zaudējumu atlīdzināt, vai vispār tam ir mehānisms. Vēl viens no gadiem neatrisinātajiem jautājumiem ir par apbedījumu reģistrāciju. Arī to iecerēts risināt. Ir arī virsapbedījumu veikšana, kur ir kādreiz strīdi par nekoptām, sen pamestām kapu vietām, par kurām nav informācijas, ne par personu, kas tur ir apbedīta, jo ir skaidrs, ka, pēc vietas spriežot, šī vieta nevarētu būt tukša, bet kā ar to jautājumu strādāt. Informācijas publiskošana, nekopto kapavietu apzināšana un aktēšana, tādas dažādas, vienveidigi risināmas lietas visā Latvijā. Tas ir tas, ko mēs redzētu visiem kopīgi, vienādi organizētu. Likuma izstrādēs procesā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbosies ar pašvaldībām, Iekšlietu ministriju un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi. Tiks uzklausīts arī nevalstisko organizāciju viedoklis. Aktīvu darbu pie likuma izstrādes plānots sākt pēc 1.jūlija. Šis termiņš nosprausts, jo ministrija vēlas dot laiku jaunizveidotajiem novadiem tikt vispirms iekšēji skaidrībā par to, kā turpmāk risināt šos jautājumus. Kā viņi redzētu no tā visa, kas viņiem ir, tās saimniecības, lai viņi nonāktu līdz vienotam redzējumam, un tad aicināt paziņot, kāds tad tas vienotais redzējums un regulējums ir, aicināt tad tālāk strādāt, kas būs no valsts puses noteikts un cik tālu viņiem ir nepieciešama autonomija tieši savai teritorijai. Jaunais likums varētu risināt daudzas gadiem iesīkstējušas problēmas kapu pārvaldībā, taču tādas sērgas izskaušanai kā prettiesiski maksājumi nepieciešami citi risinājumi. To izskaušana ir gan korupcijas apkarotāju, gan arī Rīgas jauno saimnieku rokās.

Apr 22

28 min 5 sec

Visā pasaulē pašlaik akūti trūkst vakcīnu pret Covid-19 izraisītāju. ASV ir ierobežojusi vakcīnu eksportu. Apvienotā Karaliste un Eiropas Savienība iesaistījusies sarežģītā liegumu un savstarpēju darījumu sistēmā. Itālija apturējusi tajā ražoto "AstraZeneca" vakcīnu eksportu uz Austrāliju. Tomēr ir valsts, kas labprāt piedāvā savu vakcīnu. Krievija! Ziņās Krievijā atkārto, ka visi, kas vēlas, var saņemt augsti efektīvo “Sputņik V”. Arī Latvijā daļa iedzīvotāju vēlas vakcinēties tieši ar Krievijā ražoto “Sputņik”. Ko darīt? Raidījumā Atvērtie faili par “Sputņik Vī” jeb „Victory” un vakcīnu propagandu. Autors: Imants Frederiks Ozols.

Apr 15

28 min 1 sec

„Nu, ko jūs man vēl varat pastāstīt par šodienu – kā jums gāja? Mums gāja ļoti labi. Sekmju izrakstus saņēmāt, izlasījāt? Jā. Kādas sajūtas? Viss kārtībā! Burvīgas…” Pēc pāris mēnešiem noslēgsies mācību gads, kura laikā vairums skolēnu izglītības iestādē bijuši vien dažas nedēļas. Viņu ikdiena ir Zoom platforma. Gads bijis grūts visiem, bet vecuma īpatnību dēļ jo īpaši smagi šo laiku pārdzīvo pusaudži. Vairāki simti skolēnu šī gada laikā pārgājuši uz mācībām ģimenē vai tālmācības vidusskolām. Kāda ir realitāte Latvijas skolās – cik būs izkritušo un kurš viņus glābs, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili. „Viņš bija iekritis pamatīgā bedrē, tā ka vispār viņš sēž un saka, man neinteresē, es negribu…” p ar vecākā dēla un pašas lūzuma punktu attālināto mācību laikā stāsta trīs bērnu mamma Inese Vikštrema no Madonas. Inese rēķina, ka šogad viņas septītklasnieks skolā ir bijis pusotru mēnesi – no septembra līdz rudens brīvlaikam. Mācoties no mājām, pusaudzis kļuvis nervozāks, galvenokārt laiku vēlējies pavadīt telefonā, savukārt atzīmes – vieni vienīgi neieskaitīti. Inese pateicas ģimnāzijas direktorei un pedagogiem par iesaisti krīzes risināšanā. Mamma prāto - doma par to, ka skolu nebeigs kopā ar klasesbiedriem, mudinājusi dēlu saņemties. Jau trīs mēnešus Inese pati ir dīkstāvē, tāpēc var būt blakus dēliem mācību procesā un palīdzēt. Cerības, ka dēls vēl šajā mācību gadā dosies uz skolu, viņa nelolo, bet paļaujas uz septembri – jo komunikācijas ar vienaudžiem trūkstot visvairāk. „Nu viņš tā kā kuģis jūrā – boja ir pazudusi un viņš nesaprot uz kuru pusi tagad…” tā savu devītklasnieku šobrīd raksturo mamma Silga Ozola no Limbažiem. Viņa kā medicīnas māsa nevar strādāt attālināti un diendienā uzmanīt dēla mācības. Pirms Ziemassvētkiem Silga saņēma pirmo signālu no skolas – pusaudzis nepieslēdzas tiešsaistes stundām. Šobrīd jaunietis apmeklē skolas psihologu, un arī šajā stāstā par izglītības iestādes – Limbažu vidusskolas – pedagogu iesaisti atsauksmes ir labas. Gaisma tuneļa galā ir parādījusies arī citādā ziņā. Dēls paralēli mācās mūzikas skolā un beidzēju klasei atļauts spēlēt instrumentus klātienē. Puisis to dara ar prieku. Iespēju robežās Silga cenšas saplānot arī viņa dienas režīmu, bet diennakts dežūru dēļ tas ne vienmēr ir iespējams.

Apr 8

27 min 50 sec

Darījumu ķēdē, kurā Krievijas prezidenta Vladimira Putina pils Gelendžikā regulāri mainīja savus īpašniekus, bija iesaistīta arī Latvijas SMP banka. Daudzus gadus tā piederēja Putina draugam, miljardierim Arkādijam Rotenbergam. Tagad tai ir citi oficiālie īpašnieki un cits nosaukums. Raidījumā Atvērtie faili šonedēļ pētāmm, vai Krievijas augstākajai varai pietuvināto darījumus caur šo banku bija pamanījuši Latvijas finanšu sektora uzraugi. Un vai Rotenberga bijusī banka tagad nav nonākusi Latvijas oligarhu rokās? “Industrai” - nosaukums uz mūra ēkas sienas Rīgas centrā, Elizabetes ielā 57, vēsta, ka šajā adresē atrodas banka. Tā ir viena no mazākajām Latvijas bankām. Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju nosaukums “Industra” neko neizteiks – tas kredītiestādei ir tikai gadu. Pati banka gan darbojas jau kopš deviņdesmitajiem gadiem un vairākkārt ir mainījusi nosaukumu. Pirms tam tā bija pazīstama ar nosaukumu “Meridian Trade Bank”, senāk – kā SMP banka, bet vēl senāk – “Multibanka”. Savulaik amerikāņi to apsūdzēja naudas atmazgāšanā – līdzīgi kā ABLV banku, taču atšķirībā no ABLV šī banka izdzīvoja. Nupat tā atkal piesaistījusi uzmanību ar notikumiem, kas vedina domāt par starpniecību naudas atmazgāšanā. Turklāt darījumu ķēdes galvgalī vīd Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvinātas personas. Šā gada sākumā Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija komanda publiskoja filmu “Putina pils”, kurā stāstīja par Putinam slēpti piederošo pili Melnās jūras krastā - Gelendžikā. Filma Youtube kanālā parādījās 19.janvārī - pāris dienas pēc tam, kad Navaļnijs atgriezās Krievijā no Vācijas, kur viņš atguvās no saindēšanās, un tika apcietināts. Filmā detalizēti izgaismota pils un citi īpašumi Gelendžikā. Pētīta to īpašnieku struktūra, finansējums un ar konkrētiem piemēriem raksturota īpašuma greznība. Savs kazino, teātris, hokeja halle un stienis striptīzdejotājai, dārgas mēbeles un zeltījumi. Protestēt pret Navaļnija arestu cilvēki izgāja ar tualetes birstēm rokās, jo tās vērtība Gelendžikas īpašumos ir 700 eiro. Pēc Navaļnija komandas aplēsēm, pils līdzšinējās izmaksas pārsniegušas 100 miljardus rubļu jeb 1,1 miljardu eiro. Taču būvniecība nav pabeigta - darbi neesot bijuši kvalitatīvi, ieviesies pelējums, kā rezultātā pili nācies pārtaisīt. Īpašumu pamatīgi apsargā. Gaisa telpā virs pils noteikts aizliegums lidot, arī no jūras puses īpašumiem nav iespējams pietuvoties - kuģi un citi peldamlīdzekļi tiek novirzīti divus kilometrus apkārt. Gelendžikas bagātību oficiālo īpašnieku sarakstā Vladimira Putina vārdu neatrast. Īpašumi pieder vairākām akciju sabiedrībām, kas savus īpašniekus slēpj. Tomēr Navaļnija komandas izpētītie dokumenti un darījumu ķēdes liecina par Krievijas prezidenta Putina tuvāko loku. Šobrīd pili pārvalda akciju sabiedrība „Binom”. Šajā uzņēmumā nodarbinātie strādājot arī kādā citā, ar Putinu saistīta cilvēka firmā.Tā vēsta Navaļnija filma. Viens no filmas veidotājiem Georgijs Alburovs Latvijas Radio 4 raidījumā “Doma laukums” atklāja vēl jaunas detaļas. Alburova pieminētās firmas nosaukums ir „Savojan Investments Limited”. Tā ir tā pati ārzonas firma, kas pieminēta Navaļnija filmā un kuras vārdā rīkojas Natālija Andrejeva Tihomirova. Viņa arī nākamā Putina pils pārvaldnieka - uzņēmuma „Binom” direktore. Dokumentā, ko publiskojis Navaļnija līdzgaitnieks, redzams, ka Tihomirova darījumu par firmas „Savojan” kapitāldaļu atsavināšanu organizē caur tagadējās „Industras” kontu Rīgā. Pārskaitījuma dokumenta datums ir 2016.gada 30.decembris. Aizbildinoties ar klientu datu konfidencialitāti, banka „Industra” šo informāciju nekomentē, tikai atsūtījusi rakstisku komentāru. Arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija Putina pils pārdošanu caur Latviju pēc būtības nekomentē. Taču atgādina, ka banka savulaik sodīta par naudas atmazgāšanas pārkāpumiem.

Apr 1

28 min 28 sec

Latvijā vienmēr ir bijusi ļoti stingra imigrācijas politika. Kad pirms pieciem gadiem Eiropas Savienības vienošanās prasīja uzņemt noteiktu skaitu Eiropas dienvidvalstis pārpludinājušo bēgļu, Latvija izveidoja tādu sistēmu, ka pat uzņemtajiem patvēruma meklētājiem palikt šeit bija praktiski neiespējami. Tagad šo sistēmu uz savas ādas izbauda baltkrievi, kuri bēg no Aleksandra Lukašenko represīvā režīma. Par bēgļu likteņiem Latvijā stāsts raidījumā Atvērtie faili.  

Mar 25

28 min 17 sec

Hei, apstājies un ieklausies! Vai tu zināji, ka janvāris ir īstais tievēšanas mēnesis – tā ir. Un nē, es negāju pie dārgiem uztura speciālistiem, bet izlēmu izmēģināt slaveno Stokholmas diētu! Ir pagājis tieši viens gads, kopš es biju uzticīgs Stokholmas diētai, kamēr biju uzticīgs, viss bija kārtībā, bet nu paslīdēja kāja… Stokholmas diētu reklamē aktieris Imants Strads, aktrise Evija Krūze un horeogrāfs Agris Daņiļēvičs. Stokholmas nosaukums, slavenības reklāmās un agresīvs mārketings – tie ir vaļi, uz kuriem balstās Stokholmas diētas popularitāte. Bet Atvērto failu savāktā informācija liek domāt, ka aiz brīnumainus panākumus sološās diētas slēpjas prasta naudas pelnīšanas mašīna, kas balansē uz likumu robežas. Speciālistiem par pārsteigumu, apšaubāmās diētas piedāvātājs Latvijā tagad ir reģistrēts kā ārstniecības iestāde. Kā tas bija iespējams? Un kā darbojas Stokholmas diētas bizness, skaidrojam raidījumā.   Tievēšanas programma radīta pirms desmit gadiem. Un jau pirmsākumos tā piesaistīja dažu mediju uzmanību. Reklāmās redzamo cilvēku pārsteidzošās „pirms un pēc” fotogrāfijas un vilinošie solījumi 2013.gadā diētu, kurai gan tolaik bija cits nosaukums - “NordenHealth”, pamudināja izmēģināt TV3 raidījuma “Bez Tabu” žurnālisti. Lai saņemtu individuālo tievēšanas plānu, žurnālistei internetā bija jāaizpilda bezmaksas tests. Tieši tāpat kā tagad. Toreiz diēta bija papildināta ar rūdīšanās uzdevumiem, piemēram, pirms miega 25 minūtes jāpatur ledus paka pie kakla aizmugurējās daļas. „Šis ir vistrakākais tajā, kas nav pareizi, sākas ar ledus aukstu vannu četras minūtes, normāls cilvēks taču cistītu var dabūt vai vēl kaut ko, viegli pateikt – tu neiekāpi ledus aukstā, tāpēc tu nenotievēji,” raidījumam komentēja dietologs Atis Tupiņš. Iepazinies ar septiņu dienu ēdienkarti, Tupiņš tomēr to nosauca par klasisku mazkalorāžas diētu un atzina, ka īstermiņā tā kaitējumu veselībai nenodarīs. Tagad, pēc astoņiem gadiem, Latvijas diētas ārstu asociācija, kuru pārstāv arī Atis Tupiņš, kļuvusi par Stokholmas diētas oficiālo atbalstītāju. Zili zaļi brīnumi ar “Bez Tabu” žurnālisti toreiz nenotika, viņa atbrīvojās no diviem kilogramiem. Par diētas plānu sastādītājiem informācijas nebija, tikai norāde, ka to atbalsta kāda Ziemeļeiropas veselības aģentūra. Vēlāk uzņēmuma komercpraksi vērtēja Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un atklāja vairākus pārkāpumus. Pozitīvās atsauksmes reklāmās, izrādās, sniedza neeksistējoši cilvēki un pašu diētas piedāvātāju radīta biedrība. Aiz Stokholmas diētas biznesa stāv apņēmīgs jaunietis Kristofs Blaus, kurš plašāku atpazīstamību ieguvis kā sabiedrības iniciatīvu portāla manabalss.lv līdzdibinātājs. Tagad Blaus no manabalss.lv ir prom. Intervijai par diētu biznesu Kristofs Blaus nav pierunājams, uz Latvijas Radio jautājumiem viņš atbild rakstiski. Par diētas atbalstītāju – Ziemeļeiropas veselības aģentūru – Blaus skaidro, ka tā dibināta ar domu nākotnē izveidot platformu, kurā apvienot vietējos un ārvalstu uztura speciālistus. Tomēr ieceres palikušas „prototipa līmenī”. Gatavojot šo raidījumu, aprunājos ar četriem cilvēkiem, kas savulaik strādājuši vai stāvējuši klāt ar Blauu saistīto diētu projektiem. Tikai viens no viņiem bija ar mieru runāt atklāti ar savu vārdu, un viņš ir Vilnis Baltiņš.  

Mar 18

28 min 13 sec

Statistika rāda, ka Latvijā ar demenci slimo astoņi ar pusi tūkstoši cilvēku. Taču tā, iespējams, ir viena no visbiežāk nediagnosticētajām vai nepareizi diagnosticētajām slimībām mūsu valstī. Patiesībā ar demenci saskaras daudz vairāk cilvēku. Un ļoti daudzi informācijas un atbalsta trūkuma dēļ nonāk sociālajā izolācijā, kas padara neciešamu ne tikai pašu demences pacientu, bet arī tuvinieku dzīves. Par noklusēto diagnozi – demenci – runājam raidījumā Atvērtie faili. Kāpēc smaga un nedziedināma slimība Latvijā kļuvusi par noklusētu diagnozi? Tiek lēsts, ka tūkstošiem cilvēku sadzīvo ar šo slimību, bet nav diagnosticēti, un arī palīdzību nesaņem ne paši, ne tuvinieki, kuriem 24 stundas diennaktī nākas uzņemties rūpes par demences slimnieku. Šo slimību izraisa dažādas izmaiņas galvas smadzenēs un asinssvados. Biežākais demences cēlonis ir Alcheimera slimība, kas vairumam saistās ar smagiem atmiņas traucējumiem. Taču demences iespaidā slimnieki arī zaudē orientēšanās spējas telpā, laika izjūtu, mainās viņu raksturs, garastāvoklis un uzvedība. Iespējamas redzes, dzirdes un pat smaržas un garšas halucinācijas. Turpinājumā ar savu pieredzi dalās Ginta. Raidījumā uzklausām sešus tuviniekus. Praktiski visos gadījumos pirmie simptomi paslīdēja garām tuvinieku uzmanībai. To, ka tie nav nedz untumi, nedz ekstravaganta rakstura iezīmes vai kaprīzes, pat paši tuvākie cilvēki pamana novēloti. Jebkuras citas neārstējamas slimības gadījumā astoņi ar pusi tūkstoši nedziedināmu cilvēku liktos daudz. Taču Latvijas gadījumā statistikā atspoguļotā aina ir ļoti nepilnīga. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija jeb OECD lēš, ka Eiropas Savienības valstīs demence ir aptuveni septiņiem, astoņiem procentiem iedzīvotāju, kas vecāki par 60 gadiem. Un pat 40% jeb katram otrajam vai trešajam vecumā virs 90 gadiem. Salīdzinoši zemāks demences pacientu skaits ir tikai valstīs ar īsāku dzīves ilgumu. Latvija patiešām ir valsts ar zemu vidējo dzīves ilgumu uz citu attīstīto valstu fona. Taču pat tādā gadījumā demences rādītājam būtu jābūt vismaz divas vai trīs reizes augstākiem. Latvijas rādītājs ir tikai 1,6 procenti iedzīvotāju, kas vecāki par 64 gadiem. Citiem vārdiem sakot, valsts nav informēta par vēl aptuveni astoņiem ar pusi tūkstošiem cilvēku, kas sirgst no nedziedināmas slimības. Raidījumu veidoja Imants Frederiks Ozols.

Mar 11

28 min 35 sec

Vēl ne tik sen Baiba Broka bija politikas jaunā, uzlecošā zvaigzne. Divās Rīgas pašvaldības vēlēšanās viņa bija Nacionālās apvienības saraksta līdere. Kādu laiku – arī tieslietu ministre. Taču - cik ātri viņas zvaigzne parādījās, tik ātri nokrita. Punktu Baibas Brokas politiskajai karjerai pirms pusotra gada pielika viņas aizturēšana aizdomās par kukuļņemšanu. Toreiz savu vainu Broka noliedza, tomēr krimināllieta šā gada sākumā ir nodota tiesai. Raidījumā Atvērtie faili rekonstruējam notikumus, kas ir Baibai Brokai izvirzīto apsūdzību pamatā. Ir jāņem rokā slota un jāizmēž māja no tiem mēsliem, kas ir sakrājušies 30 gados. Kas velkas mums līdzi un kas mūs šodien šķir no augsti attīstītas, tiesiskas demokrātijas. Piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija. Ar šādiem vārdiem pirms nepilniem diviem gadiem, 2019.gada 8.jūlijā, stājoties amatā, Saeimu uzrunāja jaunais Valsts prezidents Egils Levits. Viņa uzruna tās dienas notikumiem trāpīja kā naglai pa galvu. KNAB tajā pašā dienā bija aizturējis bijušo tieslietu ministri, tobrīd Latvijas Universitātes rektora vietnieci un Rīgas domnieci Baibu Broku. No KNAB tobrīd publiskotās informācijas varēja secināt, ka Broka aizturēta, jo, būdama valsts amatpersona, no Skonto būvniekiem Gunta Rāvja un Ivara Millera pieņēmusi kukuļa piedāvājumu ne mazāk kā 20 tūkstošu eiro apmērā. Kukulis bijis noformēts kā ziedojums Brokas vadītajai Latvijas Biatlona federācijai, bet kukuļdevēju intereses saistījās ar Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra būvniecību - konkrēti Rakstu mājas projektu. Latvijas Universitātē Broka tobrīd darbojās divās iepirkumu komisijās. Izlaista no Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatora, Baiba Broka sarīkoja preses konferenci. Broka stāstīja, ka kriminālprocesā viņai piemērots drošības līdzeklis, tāpēc nevarot izpaust detalizētu informāciju, tomēr iespēju robežās vēloties sniegt savu skaidrojumu. “Gadījumā, ja biedrība pieņem ziedojumus tās statūtos noteikto mērķu sasniegšanai, ziedojumu pieņemšana nav uzskatāma par kukuli. Tā nav kukuļošana krimināllikuma izpratnē,” tā Broka teica par Guntim Rāvim daļēji piederošās firmas „Roadeks” 20 tūkstošu eiro ziedojumu Biatlona federācijai, kas kriminālprocesā figurē kā kukulis. Tāpat Broka norādīja, ka ziedojuma saņemšanas laikā pirms diviem gadiem vēl neesot bijusi Rakstu mājas iepirkumu komisijas locekle. Arī vēlāk “Skonto” izdevīgus lēmumus neesot pieņēmusi. Un savu uzrunu Broka noslēdza ar pārdomām, vai viss notiekošais neesot pārpratums. Latvijas Universitātē tovasar patiesi notika varas cīņas. Izglītības un zinātnes ministrija kavējās rektora amatā apstiprināt Brokas darba devēju Indriķi Muižnieku. Viņš bija uzvarējis rektora vēlēšanās, tomēr balsojuma tiesiskumu apšaubīja gan ministrija, gan daļa augstskolas mācībspēku. Vai Brokas aizturēšanu tiešām izraisīja augstskolas varas cīņas, būvnieku spēkošanās par naudas sadali vai tā tomēr bija prasta korupcija? Skaidru atbildi uz šo jautājumu varētu dot tiesvedība. Bet ko savā preses konferencē noklusēja Baiba Broka?

Mar 4

28 min 29 sec

Arnolds Laksa: Katrs bijušais Lemberga partneris parakstās, ka gadījumā, ja viņš stāstīs patiesību, tad tas jāuzskata par apmelojumu. Ainārs Gulbis: Ja jūs man šīs akcijas neatdosiet, vācieties prom no Ventspils. Šo pirmdien, 22. februārī, tiesa Aivaru Lembergu pasludināja par vainīgu korupcijas noziegumos un piesprieda piecu gadu cietumsodu, piesprieda viņam piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un naudas sodu. Tā nav parasta prāva un nav parasts tiesājamais. Ilgus gadus Lembergs spēlēja pirmo vijoli Latvijas politikā un biznesā, augsta līmeņa prokurori iebilda pret viņa noziegumu atklāšanu, bet Drošības policija tam pretojās, izspiegojot izmeklēšanas vadītāju. Andis Mežsargs: Visi tiesas dalībnieki gaida viņu nopratināt un atnāk ziņa, ka viņš naktī nomiris. Nokritis no trepēm. Raidījumā Atvērtie faili rekonstruējam prāvas gaitu, ieskatāmies liecībās un izmeklēšanas aizkulisēs.  

Feb 25

31 min 45 sec

Pirms divām nedēļām KNAB darbinieki Magoni pieķēra ar, iespējams, lielāko kukuli iestādes vēsturē.  Tas bija lielākais skaidras naudas kukulis, ko Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam jebkad ir izdevies pārtvert.  Kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki pirms piecarpus gadiem aizturēja toreizējo Latvijas Dzelzceļa šefu Uģi Magoni, to sauca par vienu no vērienīgākajām kukuļošanas lietām. Un šķietami neapstrīdāmāko – Magoņa auto bagāžniekā atrada pus miljonu eiro, turklāt Igaunijas Drošības policija neilgi pirms tam bija uzfilmējusi, kā kukuli iedod. Taču tiesa Uģi Magoni nupat atzinusi par nevainīgu, tāpat kā naudas devēju – igauņu miljonāru Oļegu Osinovski. Raidījumā Atvērtie faili skaidrojam, kāpēc it kā tik pārliecinošā kukuļošanas lieta pirmajā instancē izgāzās.  

Feb 18

28 min 9 sec

„Es biju histērijā, es vienkārši nezināju, ko darīt ar savu dzīvi.” „Diemžēl mans bērns mani noraida un ir tā, ka es pati eju pie psihiatra un vispār es jūku prātā.” „Tāpat tu esi bioloģiska būtne un tad tam katram tas limits ir… lūzt visi. Tikai atkarībā, cik liels tas slogs ir." Pandēmija ir kļuvusi par lielu pārbaudījumu cilvēku psihiskajai veselībai. Vēl pirms sērgas saņemt palīdzību krīzes brīdī Latvijā nebija vienkārši, runāt par savu mentālo veselību – gandrīz tabu, un tā visa rezultāts – nelaimīgas dzīves un augsti pašnāvību rādītāji. Veselības ministrija (VM) šogad tikusi pie 7 miljoniem eiro, lai īstenotu īpašu psihiskās veselības plānu. Cik tas ir efektīvs, interesējamies Atvērto failu pusstundā.  

Feb 11

28 min 9 sec

Mazā Latvija pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par koksnes granulu ražošanas lielvalsti. 2019.gadā mēs saražojām trešo lielāko granulu apjomu Eiropas Savienībā, un esam kļuvuši par nozīmīgu kurināmās koksnes piegādātāju citām valstīm. Rūpnieki ar to lepojas, bet vides aktīvisti brīdina, ka par dabai draudzīgo uzskatīto kurināmo īstenībā iegūst uz Latvijas mežu noplicināšanas rēķina. Vai tiešām granulu ražošana veicina mežu izciršanu un vai tās vispār ir klimatam draudzīgs kurināmais, pētām raidījumā "Atvērtie faili". Granulas ražo no koka un tā blakus produktiem. Inčukalna granulu rūpnīcu mums izrāda uzņēmuma izpilddirektors Haralds Vīgants. Teritorijā redzami lieli koku krāvumi. Pie vārtiem – rinda ar smagajiem auto, kuru piekabēs apaļkoks. Haralds Vīgants stāsta, ka viņi lielākoties izmanto alksni, vītolu, apsi. Viņš rāda uz apsēm un skaidro – koki izskatās lieli, bet redzams, ka iekšā ir iztrupējuši. Apmēram puse no izejvielām, ko uzņēmums izmanto granulu ražošanai, ir šāda, kā to sauc industrijā, mazkvalitatīva koksne. Otru pusi veido zāģētavu blakusprodukti – skaidas un šķelda. Līdz nesenam laikam granulu ražošanai izmantoja tikai vietējos materiālus, taču pirms trijiem gadiem tas mainījās. Siltā ziema apturēja mežizstrādi Latvijā, savukārt Skandināvijā to izdarīja mežu ugunsgrēki. Koksne Baltijas valstīs kļuva dārga. „Graanul Invest” uzņēmumu grupa ir lielākais granulu ražotājs ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Latvijā atrodas puse no tā 12 rūpnīcām. Bez Inčukalna rūpnīcas vēl ir Launkalnē, Jaunjelgavā, Jēkabpilī, Krāslavā un Gulbenē, un daļa no tām pazīstama ar „Latgran” nosaukumu. Uzņēmums granulas vēl ražo Igaunijā, Lietuvā un ASV. „Graanul Invest” pieder igauņiem, un tā lielākais īpašnieks ir Rauls Kirjanens. Granulu industrijas uzplaukums pēdējās divās desmitgadēs Kirjanenam ir ļāvis kļūt par Igaunijas ceturto bagātāko cilvēku, kura aktīvus pērn lēsa 350 miljonu eiro vērtībā. Arī Latvijā granulu rūpnīcas šajā laikā savairojušās kā sēnes pēc lietus. Pavisam to ir 27. Daudzas gan ir mazas ražotnes, ko uzbūvējušas zāģētavas kā blakusbiznesu, lai lietderīgi izmantotu atkritumus. „Graanul Invest” uzņēmumu grupa Latvijā saražo apmēram pusi no kopējā granulu apjoma. Kā liecina Eiropas granulu nozares pārskats, 2019.gadā Latvijā saražoja tikpat granulu cik Francijā vai Zviedrijā. Lielāki apjomi Eiropā bijuši tikai Vācijā un Krievijā. Pamatu granulu nozares sprādzienam ir devis Rietumeiropas valstu pieprasījums. Latvijā paliek tikai sīka daļiņa granulu, ko izmanto privātmāju apkurei. Pārējo eksportē, un lauvas tiesa aiziet uz Lielbritānijas, Dānijas un Nīderlandes valstu lielajām spēkstacijām. 2019.gadā Latvija eksportēja visu laiku lielāko apjomu - 2,2 miljonus tonnu granulu. Koksne Eiropas Savienībā ir atzīta par atjaunojamu energoresursu, tāpēc Eiropas valstis, cīnoties pret klimata pārmaiņām, fosilo kurināmo savās spēkstacijās aizstāj ar koksni jeb, kā to mēdz dēvēt, biomasu.  

Feb 4

28 min 31 sec

Janīna Ņikitina medicīnā strādā jau 52 gadus. Viņa ir Daugavpils slimnīcas Plaušu slimību un tuberkulozes centra galvenā medicīnas māsa un arī radiologa asistente. Savulaik nominēta par Daugavpils Gada cilvēku kategorijā “Veselības aizsardzība un sociālā aprūpe”. Medmāsai ir arī citi tituli un pacientu atzinība. Kādā rakstā Daugavpils novada portālā medicīnu viņa sauc par savu misiju. Janīna Ņikitina ir arī Covid-19 vakcīnas skeptiķe. Tādu cilvēku ir daudz. Lai arī zinātne lepojas ar ātrā tempā radītu vakcīnu pret Covid-19, liela daļa sabiedrības no tās baidās. Cik pamatotas ir bažas par vakcīnas drošību un cik tajā mītu un sazvērestību, analizējam raidījumā Atvērtie faili.  

Jan 28

28 min 40 sec

Ikviens, kuram nācies mājās ko būvēt, zina, ka lietas var nokārtot neoficiāli. Ir cena ar PVN un ir cena bez PVN. Būvniecības pelēkā zona Latvijā ir milzīga. Pēdējos gados skrūves ir pievilktas stingrāk un situācija mazliet uzlabojusies, tomēr nodokļu nemaksātāji joprojām brīvi piedāvā savus pakalpojumus. Godīgie tirgus spēlētāji neizpratnē rausta plecus, kāpēc valsts to pieļauj. Taču bez vainas nav arī būvnieku lobijs – dažas vajadzīgas likuma izmaiņas tas ir nobloķējis. Raidījums Atvērtie faili  pēta, kāpēc nodokļu iekasētājiem neizdodas tikt galā ar būvniecības pelēko zonu. Sludinājumu vietne ss.lv ir pilna ar piedāvājumiem iegādāties dažādus būvizstrādājumus. Kas tās par firmām, bieži nav norādīts. Apzvanu četrus nejauši izvēlētus betona pārdevējus un interesējos par it kā mājas būvniecībai nepieciešamā betona un tā piegādes cenām. Jautāju arī, vai jāmaksā nodoklis. Visi četri apzvanītie piedāvā norēķināties bez nodokļa. To vidū arī firma „Ramkons”. „Ramkons” savā mājaslapā lepojas, ka ir viens no straujāk augošajiem uzņēmumiem nozarē. Tā pamatprodukcija ir betona izstrādājumu ražošana. 2019.gadā firma apgrozījusi 2,2 miljonus eiro. Firma pieder kādam Oļegam Repko, bet valdē darbojas Roalds Frīdenbergs. Sazvanu viņu un prasu, kāpēc piedāvā savus pakalpojumus bez PVN. Arī zvanot uz vēl diviem numuriem, saņemu piedāvājumu iegādāties betonu, maksājot skaidrā naudā uz vietas. Ja vēlos ar pārskaitījumu, tad gan būšot jāmaksā klāt vēl 21% pievienotās vērtības nodoklis.  Sludinājumi atspoguļo kopējo situāciju tirgū, saka būvmateriālu ražotāja „Schwenk Latvija” valdes loceklis Jegors Golubevs. „Schwenk Latvija” ir liels spēlētājs vietējā būvmateriālu tirgū. Uzņēmumam pieder vairākas cementa un betona ražotnes, arī karjeri izejvielu ieguvei. 2019.gadā „Schwenk Latvija” apgrozīja 94 miljonus eiro, un pēc nodokļu nomaksas nopelnīja 36 miljonus eiro. Firma ir daļa no starptautiskas kompānijas un, kā uzsver Golubevs, darbojas legāli – līdz ar to izjūt negodīgu konkurenci no tiem tirgus spēlētājiem, kas nodokļus nemaksā. Rezultātā „Schwenk Latvija” gandrīz vispār neapkalpojot privātpersonas, kas pēc Golubeva aplēsēm varētu veidot aptuveni piektdaļu no visa betona tirgus. Zaudēta konkurences cīņa par šiem klientiem gan esot tikai puse no bēdas. Uzņēmēja ieskatā tikai neliela daļa no visiem betona piedāvātājiem Latvijas tirgū darbojas legāli. „Schwenk” noalgoti eksperti analizējuši publiski pieejamās ziņas par desmit nejauši atlasītiem konkurentiem. Izvērtējot šo firmu gada pārskatos norādīto apgrozījumu, samaksātos nodokļus, nodarbināto skaitu un vidējo atalgojumu, „Schwenk” eksperti secinājuši, ka tikai 4 komersanti strādājuši legāli. Lielākā daļa jeb 6 no viņiem varētu būt darbojušies pelēkajā zonā un nodokļus maksājuši tikai daļēji. To kopējais apgrozījums bijis 11 miljoni eiro, bet eksperti pieļauj, ka tas varētu neatspoguļot realitāti. Gadā valsts budžetā nesamaksātie darbaspēka nodokļi - viens miljons eiro. Nevienlīdzīgo konkurenci, kas veidojas, vieniem maksājot nodokļus, citiem nē, izjūt arī citi komersanti, komentē Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Leonīds Jākobsons. Būvniecības nozare jau gadiem slīgst ēnu ekonomikā. Jaunākie pieejamie dati ir par 2019.gadu, kad nelegālo daļu būvniecībā lēsa ap 30,7%. Tas ir krietni vairāk nekā valstī kopumā, kur šajā laikā ēnu ekonomika veidoja nepilnus 24%, un tas bija augstākais rādītājs Baltijas valstīs. Jegors Golubevs no būvmateriālu ražotāja „Schwenk Latvija” ir manījis dažus gadījumus, kad pēc valsts kontrolējošo institūciju intereses komersantu nākamajos gada pārskatos jau redzamas divreiz lielākas algas. Tomēr tie ir pavisam reti gadījumi un kopējo situāciju neuzlabo.

Jan 21

28 min 22 sec

Labdarības maratonā "Dod pieci!" 2019.gadā Latvijas Radio aicināja ziedot nedziedināmi slimu cilvēku aprūpei un mudināja politikas veidotājus Latvijā izveidot paliatīvās aprūpes sistēmu. Lai cik smagā stāvoklī slimnieks būtu, ar viņu aprūpi faktiski nācās tikt galā ģimenei – fiziski, emocionāli un finansiāli. Vienīgais, ko piedāvāja valsts, īsu brīdi stacionārā. Raidījums Atvērtie faili skaidro, kas gada laikā mainījies paliatīvajā aprūpē. Vai pēc Latvijas Radio projekta „Izmisuma zonā" situācija kļuvusi labāka un vai Veselības ministrijas nākotnes plāni cilvēkiem tiešām spēs palīdzēs? „Es nevarēju atrast to savu mieru, jo tas man bija smags posms, ne tikai tas, ka tā ir mana mamma, bet, visam tam ejot cauri, ir vajadzīgi stipri nervi,” stāsta Inese Brunsliepa. Pēc nopietna kritiena Ineses Brunsliepas mamma Dagnija vairākas dienas pavadīja komā Ventspils slimnīcā. Ārsti aicināja gatavoties ļaunākajam. Vēlāk Inese pie šāda brīdinājuma pierada, jo no mediķiem to dzirdēja regulāri. Tomēr Dagnija pamodās – joprojām smagā stāvoklī. Viņai bija nepieciešama plaušu operācija, tāpēc sievieti nogādāja Stradiņa slimnīcā. Pēc operācijas ārsts Inesei teica – mamma var doties uz mājām, taču viņai nepieciešama kopšana. Tikai pēc konsultēšanās ar paziņām Inese uzzināja par paliatīvo aprūpi, tāpat atrada, ka to sniedz turpat Stradiņos, 59. nodaļā. Tur viņa mammu pēc ilgāka laika beidzot varēja arī satikt. Inese saka paldies paliatīvās nodaļas darbiniecei Kristīnei par emocionālo un informatīvo atbalstu. Tas gan nepasargāja no nākamā trieciena – Dagnija paliatīvās aprūpes kabinetā var uzturēties līdz 10 dienām. No mammas dzīves pēdējiem mēnešiem Inese saglabājusi vairākus video. Vienā no tiem gultā redzama sīciņa sieviete, kas, kustinot lūpas, mēģina runāt. Inese ticēja, ka mamma var atlabt, un padoties negrasījās. Kādu brīdi Dagnija pavadīja deklarētās dzīvesvietas Talsu slimnīcā, vēlāk nonāca Ventspils slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā. Kā stāsta meita, Dagnijas stāvoklis pa šo laiku krietni pasliktinājās. Dagnija bija smags pacients, kurai nepieciešama enterālā barošana, regulāra grozīšana, traheostomas un urīna katetra aprūpe. Turklāt tas nepieciešams tūlīt, bet daudzviet bija jāgaida rindā. To visu varēja nodrošināt privāts sociālās aprūpes centrs „Cilvēks”, taču Dagnijas gadījumā uzturēšanās izmaksas tur sasniedza 75 eiro diennaktī, plus medikamenti. Daļu bija gatava segt organizācija ziedot.lv par labdarības maratonā „Dod pieci” savāktajiem līdzekļiem. Taču pat ar atbalstu – tūkstoš eiro mēnesī uz trim mēnešiem – joprojām nepietika. Lai mammu varētu ievietot privātajā aprūpes centrā, Inese lūdza palīdzību sociālajos tīklos un biedrībā „Palīdzēsim viens otram”. Ineses mammai īpaša aprūpe bija vajadzīga piecus mēnešus. Viņa nomira pērn oktobra beigās. Šeit Ineses stāstam liksim punktu. Vienīgi piebildīsim, ka viņa ir vērsusies Veselības inspekcijā, jo uzskata, ka mātes atveseļošanos kavēja tas, ka vairākās medicīnas iestādēs trūka personāla un līdz ar to piemērotas aprūpes. Meita vēlas, lai ārstniecības iestāžu atbildība tiktu izvērtēta. Ineses skaudrā pieredze rāda, ka paliatīvajā aprūpē joprojām ir būtiskas problēmas.  

Jan 14

28 min 27 sec

Ignorējot aicinājumu palikt mājās, Rīgas mikrorajonos svinības sākās jau agrā Vecgada vakarā. Tonakt par mājsēdes pārkāpumiem likumsargi sodīja vairāk nekā tūkstoš cilvēkus. Apmēram tikpat cilvēku Jaungada naktī Latvijas slimnīcu Covid nodaļās cīnījās par savu veselību un dzīvību. Sērga nešķiro ne jaunos un vecos, ne arī tos, kas tam tic un kas netic. Covid-19 pacientu skaits turpina augt, un slimnīcām atkal jāpārplāno savas nodaļas, lai uz citu pakalpojumu rēķina palīdzētu infekcijas skartajiem. Raidījums Atvērtie faili Vecgadu pavadīja vienā no Covid slimnīcām. Skaidrojam, kā Covid-19 pandēmijas pārslogotās slimnīcas spēj tikt galā pieaugošo pacientu skaitu un kādas sekas sērga atstās uz sabiedrības veselību ilgtermiņā. Tuberkulozes un plaušu slimību centrs atrodas Stopiņu novada Upeslejās. Latvijas Radio pie ieejas sagaida pneimonoloģe Agnese Šmite. Šogad svētku dienās dežūrē viņas nodaļa. Dakterei šovakar pievienojusies arī rezidente Ilva Bikanova. Vecgada vakarā stacionārā atrodas 108 pacienti, no kuriem 45 ir Covid slimnieki. Pēdējo pirms pusstundas uzņēma 37 gadus vecu vīrieti, kuru atveda ātrās palīdzības brigāde. Viņu apskatījusi ārste-rezidente Ilva Bikanova. Iepriekš vīrietis ievietots Latvijas Infektoloģijas centrā, taču no ārstēšanas stacionārā atteicies un turpinājis to darīt mājās – ģimenes ārsta uzraudzībā. Šobrīd daktere viņa stāvokli raksturo kā relatīvi apmierinošu. Slimnīcā ir trīs nodaļas, kurās ārstējas Covid-19 pacienti, visi ar vidēji smagu vai smagu slimības gaitu. 4. nodaļa iepriekš bijusi, kā daktere Šmite saka, parasta pneimonoloģijas nodaļa. Šobrīd šeit izveidots Covid-19 pacientu izolators ar 30 gultasvietām, aizņemtas ir 20 no tām. 24 stundu režīmā nodaļā strādā trīs māsiņas, kuras uz maiņām dodas izolatorā uzraudzīt pacientus. Dakterei jānovērtē divu smagu pacientu stāvoklis, jāpaņem asins analīzes. Pirms tam jāpārģērbjas. Slimnīcā vairākas palātas pārveidotas par vienreizējā medicīniskā apģērba noliktavām un ģērbtuvēm. No turienes ārā nedrīkst neko iznest. Tas nozīmē, ka dakterei ārpus izolatora jāatstāj arī dežūrārsta mobilais telefons. Tikmēr norādes, kā rīkoties, ja tas zvana, dotas rezidentei Ilvai Bikanovai. Ilvai Bikanovai šis ir pirmais rezidentūras gads. Viņa izvēlējusies reimatologa specialitāti, taču šobrīd, tāpat kā citi jaunie ārsti, stājas pandēmijas frontes pirmajās līnijās. Līdz rītam Ilva dežūrēs šeit, un uzreiz pēc tam dosies uz bīstamo infekciju nodaļu Gaiļezerā. Pēdējā gada dienā „Tuberkolozes un plaušu slimību centrā” uzņemti pieci jauni pacienti. Māsiņas novērojušas, ka svētku dienās viņu ir mazāk. Visticamāk, Covid slimnieki svētku vakaru vēlas pavadīt mājās, tāpēc ciešas līdz rītam, stāsta medicīnas māsa Ērika Paņina. Šobrīd visi nodaļas pacienti elpo ar skābekļa masku, māsiņām regulāri jāpārbauda, vai viņi nav to nolikuši malā. Vienu slimnieku šovakar pārveda uz reanimācijas nodaļu. Tāpat māsas stāsta, ka pēdējā laikā ienāk krietni smagāki pacienti, un nav tā, ka visi sirgst ar citām nopietnām kaitēm. Ārstes Agneses Šmites halāta kabatās ir trīs telefoni – privātais, dežūrārsta un trešais paredzēts saziņai ar pacientiem. Ik pa laikam daktere saņem kādu uzmundrinošu ziņu no kolēģiem ar sveicieniem jaunajā gadā. Desmit minūtes pirms pusnakts esam kabinetā. Galdā tiek likti līdzcilvēku saziedoti un restorānu sarūpēti virtuļi, šādu akciju organizē nodibinājums „Hospiss LV”, savukārt daktere sagādājusi bezalkoholisko šampanieti. Pirmo reizi pavīd svētku noskaņa. Agnese Šmite atzīstas, ka ļoti gaida nākamo gadu. Viņa ir arī Ogres rajona slimnīcas uzņemšanas nodaļas ārste, un strādā vēl Rīgas Stradiņa universitātē. Tomēr nedēļā vismaz vienu brīvdienu sev cenšas atveltīt. Slimnīcas personālam ir nodrošināta iespēja sazināties ar krīžu psihologiem. Dakterei Šmitei gan visvairāk palīdz sarunas ar kolēģiem. Un katram mākonim var atrast zelta maliņu, pat pandēmijā. „Principā šis ir fantastisks brīdis, kad mēs piedalāmies vēsturē. Tas ir reāli kaut kas tāds, par ko es esmu lasījusi grāmatās, ka kaut kas tāds ir bijis, piemēram, spāņu gripa. Tagad mēs esam vēstures daļa un es šo uztveru kā profesionālu izaicinājumu. Mans šis ir profesionāls izaicinājums. Tā sajūta mani ceļ, protams, kaut kādā ziņā, bet es domāju, ka man ir diezgan viegli runāt tāpēc, ka man nav bērnu un es dzīvoju viena. Bet kā jūtās mani kolēģi, kuriem ir mazi bērniņi vai veci vecāki, vai citi apstākļi, vai viņiem pašiem ir kādas hroniskas slimības. Tas ir ļoti dažādi, un es saprotu arī kolēģus, kuri atsakās strādāt ar šiem pacientiem,” vērtē Agnese Šmite. „Dzirdat, salūts arī, vai ne? Jā… Bet var jau šaut arī savā pagalmā. Te jau daudz privātmāju. Ir, ir? Jā!!! Laimīgu jauno gadu!!!” vēl daktere. Jaungada sagaidīšanas brīdī iedomāto vēlēšanos nedrīkstot skaļi teikt, taču daktere Agnese Šmite pārliecināta – lielākā daļa tāpat vēlas vienu un to pašu šim gadam… Pagājušā gada laikā Latvijā ar Covid-19 saslima vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku, un arī es, šī raidījuma autore, biju viena no viņiem…

Jan 7

28 min 29 sec

Pērn Latvijā piedzima vairs tikai 18,8 tūkstoši bērnu – mazākais jaundzimušo skaits pēdējos gados. Un vienu no viņiem mēs nenosargājām. Pirms mēneša Dagdas novadā apglabāja 11 mēnešus vecu zīdaini. Viņu nonāvēja paša māte – jauna, vientuļa sieviete, kura pati bija augusi audžuvecāku mājās. Raidījums Atvērtie faili pēta, kāpēc klusā lauku ciematā Dagdas novadā šoruden notika prātam grūti aptverams noziegums - jauna, vientuļa sieviete nogalināja savu nepilnu gadu veco bērnu. Un kāpēc neviens draudošo nelaimi nepamanīja? Piesnidzis zemes ceļš ieved skujkoku mežā. Te valda krēsla un miers. Sajūta, ka nolīkušie egļu zari pasargā no visām nebūšanām, kas palikušas ārpus meža biezokņa. Tomēr šis mežs Ezerniekos, Dagdas novadā, glabā kādu drūmu liecību. Vēlā Lāčplēša dienas vakarā policisti te atrada nepilnu gadu veca zēna līķi. Ieliktu plastmasas maisā, paslēptu zem plānas zemes un zaru kārtas. Valsts policijas preses relīze par traģisko notikumu ir ierasti lakoniska un skopa. Ziņu, ka kāda sieviete nogalinājusi savu pērn dzimušo bērnu, policija saņēmusi 11.novembra vakarā, pēc pulksten septiņiem. Ierodoties meža masīvā, policisti atraduši bērna līķi. Nekavējoties aizturējuši bērna māti, kura atzinusies, ka zēnu nožņaugusi, ielikusi maisiņā un bērnu ratiņos aizvedusi uz mežu. 22 gadus vecā sieviete iepriekš policijas redzeslokā nav bijusi. Lai sargātu sievietes privātumu, īsto vārdu neminēsim un sauksim viņu par Inesi. “Normāla, adekvāta sieviete, pateiksim tā,” sievieti raksturo Krāslavas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Artūrs Plinta. Viņš ir viens no likumsargiem, kas šķetināja drūmā novembra vakara notikumus. Inese bija precējusies. Kad piedzimis bērns, kā saka policists, ģimenes dzīve laikam neaizgāja cerētajā vilnī, un pāris izšķīrās. Kāds bija jaunās sievietes psihiskais stāvoklis, kad viņa pastrādāja noziegumu, to noteiks eksperti. Pašlaik ir nozīmētas visas nepieciešamās ekspertīzes. Ekspertīzi veiks vairāki ārsti Rīgā, psihiatriskajā slimnīcā. Pagaidām tas vēl nav noticis, jo lieta gaida savu rindu. Pašiem policistiem šķiet, ka Inese ir pieskaitāma un tiesājama. Un viņiem nav šaubu, ka vainīga ir māte. Neoficiāli zināms, ka policijai par noziegumu ziņoja Ineses draudzene, kurai viņa bija izstāstījusi, ko pastrādājusi. Policists Artūrs Plinta to nenoliedz, taču sīkāk nekomentē. Kamēr nav ekspertu galavārda, policija neko nestāsta arī par sievietes motīviem bērnu nogalināt. Taču izmeklētājiem tie esot skaidri. Viņi ir pārliecināti, ka noziegums bija tīša slepkavība, nevis negadījums. Krāslavas kriminālpolicisti prognozē, ka ekspertīzes rezultāti būs nākamā gada sākumā, un tad lieta ātri nonāks prokuratūrā apsūdzības celšanai. Ja Inesi tiesās, viņai draud mūža ieslodzījums vai cietumsods līdz 20 gadiem. Taču advokāts Valērijs Kepents, kurš kriminālprocesā aizstāv Inesi, aicina neskriet ratiem par priekšu un atgādina par nevainīguma prezumpciju. Advokāts uzsver, ka lietā nepieciešama rūpīga ekspertīze, lai noskaidrotu, vai puikas mamma ir pieskaitāma. No tā atkarīgs, vai viņu var saukt pie kriminālatbildības. Varbūt sieviete ir jāārstē, nevis jāsoda. Ētisku apsvērumu dēļ Ineses aizstāvis sīkāk lietu neiztirzā. Kāpēc jaunā sieviete tik nežēlīgi rīkojusies? Nedz no policijas, nedz advokāta atbildēm tas netop skaidrs. Latvijas Radio devās uz Ezerniekiem, lai vairāk noskaidrotu par Ineses dzīves apstākļiem.

Dec 2020

28 min 9 sec

Politiķa Jura Pūces mēģinājumi atspēkot pārmetumus par Rīgas domes caurlaides izmantošanu un slēptiem maksājumiem partijai kļuvuši par iemīļotu tematu Twitter jokiem un preses karikatūrām. Taču joki mazi. Pats Pūce jau zaudējis ministra amatu, bet KNAB sācis pārbaudīt, vai valdības koalīcijas partija „Latvijas attīstībai” saņēmusi nelikumīgu finansējumu. Kas īsti notiek partijā? Un vai tiešām politiskais spēks varu izmanto biznesa interesēs? Raidījums Atvērtie faili pēta, cik pamatoti ir partijas "Latvijas attīstībai" bijušā valdes locekļa Māra Mičerevska publiskie paziņojumi, ka šī valdības partija saņēmusi nelikumīgus ziedojumus un tirgojas ar varu.  

Dec 2020

28 min 17 sec

Latvija palikusi viena no nedaudzajām Eiropas Savienības valstīm, kas neatzīst viendzimuma partneru attiecības. Tas, protams, nenozīmē, ka šādu pāru nav. Daudzi savu kopdzīvi ir reģistrējuši ārvalstīs, bet dzīvo šeit un mēģina tikt galā ar tiesiskiem šķēršļiem, par kuriem tradicionālās ģimenes neko nenojauš. Citi no Latvijas ir aizbraukuši. Raidījums Atvērtie faili skaidro, ar kādiem tiesiskiem šķēršļiem Latvijā sastopas viendzimuma pāri un vai Satversmes tiesas lēmums, kas valstij uzliek pienākumu aizsargāt arī viendzimuma ģimenes, iezīmēs lūzumu attieksmē pret homoseksuāliem cilvēkiem.     „Gribu vienkārši dzīvot laimīgi,” tā pirms pieciem gadiem savā Facebook profilā ierakstīja Jolanta Cihanoviča. Viņa ir Latvijā iecienīta psiholoģe, pasniedzēja un vadības konsultante. Tobrīd Jolanta bija izlēmusi dzimteni pamest. Jolanta ar savu dzīvesbiedri apprecējās Dānijā vēl laikā, kad dzīvoja Latvijā. Laulībai gan bija tikai simboliska nozīme. Lai abas varētu būt kopā, viņas dzīvesbiedrei – trešās valsts pilsonei - bija nepieciešama uzturēšanās atļauja, un kā laulātā viņa Latvijā to nevarēja iegūt. Kā vēlāk izrādījās – trešo valstu pilsoņi var pretendēt uz pilsonību pēc pieciem nodzīvotiem gadiem Latvijā ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju. To savukārt var iegūt tikai pēc pieciem gadiem ar terminētu uzturēšanās atļauju, kāda bija Jolantas dzīvesbiedrei. Turklāt no studiju laika ieskaitītu tikai pusi. Jolanta ar laulāto nonāca izvēles priekšā – turpināt meklēt risinājumus kopābūšanai Latvijā vai doties uz valsti, kur tiek uzskatītas par ģimeni. Pāris devās uz Angliju, kur viendzimuma laulības legalizētas kopš 2014. gada. Tur dzīvoja līdz briti izlēma izstāties no Eiropas Savienības. Darba dēļ Jolantai ir izdevīgāk būt kādā no savienības dalībvalstīm, tāpēc pāris atkal pieņēma lēmumu pārcelties, un patlaban dzīvo Igaunijā. Igaunijā partnerattiecību likums stājās spēkā 2016. gadā. Taču tā arī netika pieņemtas izmaiņas citos likumos, tāpēc viendzimuma pāriem kaimiņvalstī joprojām ir ierobežotas tiesības. Jolantas partnere Igaunijā saņēma uzturēšanās atļauju, taču iedzīvotāju reģistrā abu statuss ir vientuļas sievietes. Šobrīd Jolantas dzīvesbiedre ir starptautiska darba meklējumos IT jomā. Abas cer pārcelties uz valsti, kur justos droši un viņu laulību respektētu. Starptautiskā lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesību aizstāvības organizācija „ILGA-Europe” ik gadu pēc vairākiem kritērijiem vērtē seksuālo minoritāšu tiesību situāciju Eiropas valstīs. Latvija ar 17% no 100 šobrīd ir priekšpēdējā vietā Eiropas Savienībā, par vienu procentu zemāks vērtējums ir tikai Polijai. Viendzimuma pāru laulības šobrīd ir legālas 13 Savienības dalībvalstīs. Vēl astoņās ir ieviests partnerattiecību regulējums, Igaunijā un Čehijā gan ar ierobežotām tiesībām. Ir palikušas sešas bloka valstis, kurās viendzimuma pāriem nav nekādu iespēju reģistrēt kopdzīvi, un tās ir Slovākija, Rumānija, Bulgārija, Polija, Latvija un Lietuva. Pērn ledus sakustējās Lietuvā. Konstitucionālā tiesa lēma, ka valstij jāatzīst ārzemēs slēgtas viendzimuma laulības un jāizsniedz uzturēšanās atļauja ārvalstniekam, kurš citā valstī noslēdzis laulību ar tā paša dzimuma Lietuvas pilsoni. Toreiz Lietuvas Migrācijas departamenta atteikumu izsniegt uzturēšanās atļauju apstrīdēja kāds Baltkrievijas pilsonis, kurš bija Dānijā salaulājies ar lietuvieti. Savukārt pirms diviem gadiem tāds bija Eiropas Savienības tiesas spriedums par kāda Rumānijas pilsoņa un viņa amerikāņu dzīvesbiedra kopdzīvi. Par to vēstīja arī Latvijas Radio: Eiropas Savienības tiesas lēmums tika pieņemts pēc tam, kad Jolanta Cihanoviča ar dzīvesbiedri aizbrauca no Latvijas. Taču Latvijas uzturēšanās atļauju kārtību tas joprojām nav mainījis. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē stāsta, ka uzturēšanās atļaujas viendzimuma partnerim piešķir tikai tad, ja Latvijas pilsonis kā minimums trīs mēnešus ir oficiāli dzīvojis kādā Eiropas Savienības valstī un šajā laikā noslēdzis laulību ar trešās valsts pilsoni. Uzturēšanās atļaujas mūsu valstī var saņemt arī citu Eiropas Savienības valstu pilsoņu viendzimuma partneri. Taču, ja Tu esi Latvijas pilsonis un dzīvo Latvijā, tad atļauja nepienākas. Šī neloģiskā kārtība ir izveidojusies, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā un pārņēma direktīvu par dalībvalstu pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos. Cik daudzi ir devušies prom, jo Latvija faktiski noliedz homoseksuālas attiecības, nav zināms. Seksuālo minoritāšu aizstāvības organizācijas zina stāstīt par desmitiem šādu cilvēku.

Dec 2020

28 min 34 sec

Šoruden gaidījām gala spriedumu vienā no vērienīgākajām Latvijas politbiznesa prāvām – digitālās televīzijas krimināllietai. Taču tā vietā, lai pieliktu punktu 13 gadus ilgajai tiesvedībai, Augstākā tiesa iepriekšējās instances spriedumu atcēla un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai. Raidījums Atvērtie faili pēta, kas tiesu sistēmā ir nogājis greizi un vai pēc tik gariem tiesāšanās gadiem vispār iespējams taisnīgs iznākums?

Nov 2020

27 min 54 sec

Vai esat ievērojuši gājējus, kas cits citam garām steigšus paiet katrs pa savu ietves malu? Pandēmija mainījusi daudzus mūsu ieradumus, un ne tikai. Daudziem apstājies gadiem būvētais bizness, un viņi neziņā rausta plecus, vai tas jebkad vēl būs iespējams. Dziesmu un deju svētku rīkotāji lēš, ka pat paaudzēs mantotā latviešu kopdziedāšanas tradīcija vairs nebūs tāda kā agrāk. Raidījums Atvērtie faili skaidro, vai pandēmijas nestās izmaiņas ir neatgriezeniskas. Vai tomēr vakcīna varētu ļaut atgriezties pie ierastā? Agnese Vīksniņa savu deju studiju nodibināja pirms 20 gadiem. Pēc smagas avārijas, kad saprata, ka pati vairs nevarēs dejot grupā „Ritms”. Traumu dēļ dažas kustības izpildīt viņa vairs nevarēja. „Fandango” Rīgā ir trīs deju zāles. Studija Agnesei ir gan sirdslieta, gan ienākumu avots. Kad pavasarī izsludināja ārkārtējo situāciju, viņas uzņēmums bija to vidū, kuru darbība apstājās. Studijā viņas ir trīs pasniedzējas, pavasarī saņēma dīkstāves pabalstus. Iztikt palīdz arī iekrājumi. Rudenī, kad deju zāles atkal slēdza, studija sāka organizēt tiešsaistes nodarbības. "Fandango" Facebook profilā saliktas bildes, kurās skaisti izremontētā, gaiši krāsotā spoguļzālē redzama viena pati pasniedzēja – te rādām kustības, te notupusies ceļgalos pie datora. Agnese tiešsaistes nodarbības sauc par pagaidu variantu – virtuāli mācīties dejot nav nopietni. Mazo bērnu grupu izformēja vispār, citas apvienoja. Samazināja dalības maksu.   Vai uzņēmumam šajā nozarē vispār ir nākotnes perspektīva? Par to Agnese nav droša. Agnese arī prāto par deju mākslas nākotni – vai jaunie cilvēki vēl vispār gribēs kļūt par horeogrāfiem vai mācīties, piemēram, baletu. Taču kamēr vēl nekas nav skaidrs un ir bērni, kas dejo tiešsaistē, Agnese cer, ka kvalificēsies valsts izsludinātājam atbalstam. Agnese labprāt pretendētu uz subsīdijām gan algām, gan apgrozāmiem līdzekļiem. Taču jau tagad skaidrs, ka savas specifikas dēļ atbalsts būs mazāks nekā citiem uzņēmumiem. Valsts noteikusi, ka atbalstu rēķinās, kā atskaites punktu ņemot augusta, septembra un oktobra algas, bet deju studijai augusts ir tukšais mēnesis. Pavasarī valsts noteiktajam sietam netika cauri daudzi uzņēmumi un darbinieki, un galā rezultātā Latvijā izmaksātais atbalsts bija ievērojami mazāks nekā, piemēram, kaimiņvalstīs. Dīkstāves pabalstos neizmaksāja pat pusi no tiem iezīmētās naudas. Latvijas Bankas ieskatā, niecīgais atbalsts mājsaimniecībām bija iemesls, kāpēc ekonomikas kritums Latvijā otrajā ceturksnī bijis lielāks nekā pārējās Baltijas valstīs. Valdība tagad solījusi būt elastīgāka, lai gan uzņēmēju organizācijas joprojām kritizē, ka neņem vērā nozaru specifiku. Uzņēmēji valdību kritizē arī par to, ka atbalsts joprojām nav pieejams, kaut bizness apturēts un rēķini jāmaksā. Ekonomikas ministrijā prognozē, ka atbalsta programmu varētu iedarbināt novembra beigās, kad to būs apstiprinājusi Eiropas Komisija. Savukārt dejotāju, kordziedātāju un citu pašdarbnieku palikšanai mājās prognozē arī citas sekas. Tā var ietekmēt paaudzēs mantoto latviešu dziesmu un deju svētku kustību. Mēģinājumu aizliegumu kormūziķi uzņēmuši arī ļoti asi, bet Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte saprot, ka cita ceļa nav. Viņa pati tikko izslimojusi Covid-19. Dziesmu un deju svētku rīkotāji pieļauj, ka nākamie – 2023.gada – svētki būs jāorganizē mazākās formās. Jau tagad ir skaidrs, ka līdzšinējā veidolā nevarēs notikt uz nākamo vasaru pārceltie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Rīkotāji cer, ka mazāki svētku pasākumi vasarā būs iespējami – kā Rīgā, tā reģionos. Kolektīvi gan varēs piedalīties tikai vienu dienu – ierastais burziņš ar nakšņošanu Rīgas skolās nedēļas garumā nebūs iespējams. Par izjukušiem amatieru kolektīviem Nacionālajā kultūras centrā pašlaik nav informācijas. Ir kolektīvi, kuri pandēmijas laikā dara to, kas ir iespējams – organizē individuālas nodarbības vai tiešsaistes mēģinājumus.

Nov 2020

30 min 22 sec

Mediķiem vairs nav lūgumu, ir pavēles – kā karā. Tā pēdējās nedēļās pieredzēto raksturo veselības aprūpē strādājošie. Savas ierastās rutīnas vietā viņi saņem komandas strādāt tur, kur akūti trūkst darba roku. Pacientus ieved vienu pēc otra, vēl un vēl. Lai tiktu galā ar Covid-19 sērgas skarto pacientu plūsmu, Latvijas slimnīcas pārveido savas nodaļas, bet inficēto skaits turpina augt. Vai veselības aprūpes sistēma spēj tikt galā ar tik milzīgu Covid-19 pacientu pieaugumu, par to raidījumā Atvērtie faili. Laima Stepiņa daudzus gadus strādāja Natālijas Draudziņas vidusskolā Rīgā. Mācīja latviešu valodu. Šogad pirmo gadu ir pensijā. Taču kolēģi skolotāju uzaicināja pievienoties Skolotāju dienas svinībām. Natālijas Draudziņas vidusskolas skolotāju ekskursija, kura beidzās ar lielu saslimušo skaitu, bija viens no pirmajiem infekcijas masveida uzliesmojumiem šoruden. Laima stāsta, ka autobusa ekskursijā devās 31 pedagogs un šoferis. Maršruts veda uz maizes māju Priekules novadā. Ar jauno vīrusu inficējās arī maizes mājas divas darbinieces, kuras skolotājus uzņēma. Vai saslima arī šoferis, Laima nezina. Bet tikai daži pedagogi no šī Covid autobusa nesaslima. Tālāk inficētie aplipināja citus skolā, arī skolēnus, kuri vīrusu aiznesa uz mājām vecākiem. Kāds ir kopējais ar Natālijas Draudziņas vidusskolu saistīto inficēto skaits, epidemiologi neņemas spriest, bet zināms, ka saslima 148 skolas darbinieki un skolēni. Lūk, tāds domino efekts! Par vienu Laima atviegloti uzelpo: “Es gods godam neesmu nevienu aplipinājusi!” Kad skolā parādījās pirmie saslimušie, sākās izmeklēšana un pie Laimas atbrauca testa veicēji. Rezultāts bija pozitīvs. Pašai slimība attīstījās pakāpeniski. Sākumā viss bija viegli, vispirms parādījās temperatūra - 37,5 grādi. Neliels klepus. Vienu nakti piezagās stipras kaulu un muskuļu sāpes. Temperatūra kāpa un krita. Viņu visu laiku uzpasēja “ātrie”, deva padomus. Zvanīja Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvji. Slimība neatkāpās un Laimu aizveda uz Infektoloģijas centru Rīgā. Nespēks todien bijis tāds, ka Laima nespēja paiet. Mediķu mašīnā teju ienesta, bet līdz palātai aizvesta ratiņkrēslā. Smejas, tā kļuvusi par televīzijas zvaigzni, jo brīdi, kad viņa vesta uz palātu, nofilmējušas televīzijas kameras. Bezspēkā pat nepasveicināja palātā jau gulošo sievieti. Tikai vēlāk saprata, ka tā ir skolas kolēģe. Slimnīcā nonāca vēl trīs skolotājas kolēģes. Laimu ārstēja ar antibiotikām un visu laiku deva skābekli, jo tas asinīs kritās. Viņa bija nodaļas palātā, kurā skābeklis nāca no “vada”. Uzliec masku un elpo. 30 minūtes elpo, tad atpūta. Citiem palātā pie gultas skābekļa “vada” nebija, to atnesa balonos. Mediķi visu laiku uzmanīja, vai slimnieki elpo skābekli. Laima juta arī ārstu bažas:  Ārste vēlāk teikusi, cik labi, ka viņas nodaļā visi veseļojas labi. Par spīti ārstu uztraukumam, Laima domā, ka slimnīca bija sagatavojusies lielajam pacientu pieplūdumam. Infektoloģijas centrs ir viena no slimnīcām, kas pārvērsta tikai par Covid-19 slimnīcu. Rīgā otrs tāds ir Tuberkulozes un plaušu slimību centrs. Laima atceras, ka palātas bijušas pilnas. Citus slimniekus gan viņa nesatika. Blakus palātā ārstējušies Rīgas “Dinamo” sportisti.  Mediķi un personāls palātā nāca skafandros. Pacientes savu ārstu sejas nemaz nav redzējušas. Atpazina tikai pēc balss un acīm. Laima pārliecinājusies, ka mediķu darbs Covid-19 laikā patiešām ir ārkārtīgi grūts. Brilles svīst ciet, dubulti cimdi, speciāli zābaki, priekšauts. Ja veica kādu manipulāciju, tad arī pacientiem bija jāvelk sejas maska, kuru katru dienu izsniedza jaunu. Kopumā Laima slimnīca nogulēja 12 dienas. Ārstēšanās kurss bija beidzies, tomēr viņas statuss aizvien bija „Covid-19 pozitīva”. Mediķi ļāva doties mājās un nodeva ģimenes ārsta uzraudzībā. Mājās Iecavā viņu nogādāja ar speciālu transportu, kura saorganizēja pašvaldība. Rīdziniekus mājās nogādā slimnīcas transports. Par visu ir padomāts, Laima saka. Bet vai tā tiešām ir?  “Zoom” platformā pēc pulksten sešiem vakarā sazvanāmies ar Infektoloģijas centra ārsti Edīti Kausenieci. Pēc dežūras slimnīcā daktere vēl ir strādājusi ar studentiem. Ir sagurusi. Ikdienā viņa ir ambulances, ne slimnīcas ārste. Taču oktobra sākumā nozīmēta aizvietot atvaļinājumā aizgājušo kolēģi un kopš tā brīža joprojām strādā Covid-19 slimnīcā, kā daktere tagad sauc Infektoloģijas centru. Neviens nav jautājis, vai grib strādāt ar Covid-19 slimniekiem. Ir maza daļa tā dēvēto tranzītpacientu, kuru Covid-19 statuss vēl nav zināms. Viņus ievieto atsevišķā nodaļā un gaida analīzes. Tomēr lielākā daļa tranzītpacientu izrādās koronavīrusa pozitīvi. Daļa paliek slimnīcā, daļa dodas ārstēties mājās. Vakarā, kad sarunājamies, brīvu vietu infektoloģijas slimnīcā ir maz. Edīte Kauseniece saka, mazāk par 10. Salīdzinot ar pavasari, pieaudzis ne tikai saslimušo skaits, bet arī slimnīcā pavadīto dienu skaits. Pašlaik stacionārā nonāk tikai tie, kuru veselības stāvoklis ir patiešām slikts. Un te Covid krīze sāpīgi izgaismo problēmas, kuras medicīna ir izjutusi gadiem. Problēmas, par kurām ārsti nepagurdami runājuši gan medijos, gan valdības sēdēs. Ja ārste Edīte Kauseniece tagad varētu ko lūgt valdībai, viņai būtu tikai viena prasība - vairāk ārstu un aprūpes personāla. Mediķi pašlaik strādā uz spēku izsīkuma robežas.    

Nov 2020

28 min 29 sec

Pēc nepilna pusotra gada Latvijā jāsāk darboties dzērienu iepakojuma depozīta sistēmai. Kaimiņos Lietuvā un Igaunijā šī sistēma, kas mudina cilvēkus dzērienu pudeles un skārda bundžas nodot otrreizējai pārstrādei, jau sen kā darbojas. Mēs savu kārtu vēl tikai gaidām, bet aizkulisēs jau sākušās ietekmīgu biznesa spēlētāju cīņas par to, kurš depozīta sistēmu ieviesīs. Un atkal jau izskan aizdomas par jaunām shēmām un negodīgu konkurenci. Kas un par ko cīnās – stāstīsim raidījumā Atvērtie faili. Valmiermuižas alus šefs Aigars Ruņģis ir sava biznesa saimnieks jau 11 gadus. Iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā viņš atgriezās dzimtajā pusē un Valmieras pievārtē atvēra alus darītavu. Tagad tā nodarbina ap 100 cilvēku. Valmiermuižas alus darītava nav liela – gadā saražo ap 2,4 miljoniem litru alus. Tas ir tikai mazliet vairāk nekā procents no visa Latvijā saražotā alus, tomēr uzņēmums ierindojas starp 20 lielākajiem nodokļu maksātājiem Vidzemē. Būtiskas pārmaiņas ne tikai šo alus darītavu, bet lielu daļu dzērienu ražotāju sagaida no 2022.gada februāra. Tad Latvijā jāsāk darboties iepakojuma depozīta sistēmai. Tai vajadzētu mudināt cilvēkus savākt plastmasas un stikla pudeles, arī skārdenes un nodot tās otrreizējai pārstrādei. Iepērkoties veikalā, katram dzērienam pieskaitīs 10 centu depozīta maksu. Pircējs naudu varēs atgūt, kad iepakojumu nodos atpakaļ. Tie, kas to izdarīs, finansiāli neko nezaudēs. Tie, kas iepakojumu nenodos – zaudēs, bet būs arī ļaudis, kas varēs nopelnīt. Ja savāks ne vien pēc sevis, bet arī tās pudeles vai skārdenes, kas mētāsies ceļmalās vai citur. Jau šobrīd, domājot par otrreizēju pārstrādi, Valmiemuižas alus izvēlējies etiķetes pudelēm līmēt tā, lai tās ir vienkārši noņemamas. Ja viss ies pēc plāna, tuvākajos gados uzņēmums iecerējis arī investēt ražotnē, lai Valmiermuižas alus pats varētu apstrādāt pudeles otrreizējai izmantošanai. Taču par noteikumiem skaidrības nav. Saeima par iepakojuma depozīta sistēmu izšķīrās šovasar. Pret to ilgus gadus bija paši dzērienu ražotāji. Situācija mainījās, kad kļuva skaidrs, ka par neefektīvu atkritumu apsaimniekošanu Eiropas Savienības dalībvalstīm būs jāmaksā soda naudas. Arī Latvijai, kas var to paprasīt no komersantiem. Eiropas Savienības dalībvalstu lielais uzdevums ir samazināt dabas piesārņojumu un atkritumu nonākšanu vidē. Bloka mērķi nav zemi. Līdz 2029. gadam dalībvalstīm atkārtotai pārstrādei jānodod 90% vienreiz lietojamo plastmasas pudeļu. Salīdzinājumam - šobrīd pārstādei nodod knapi pusi plastmasas iepakojuma. Un depozīta sistēma ir tā, ar kuru plānots šos mērķus sasniegt. Taču līdz ar lēmumu par sistēmas ieviešanu sākusies asa cīņa par to, kurš to pārvaldīs jeb būs iepakojumu depozīta sistēmas operators. Dzērienu iepakojumu depozīta sistēmas operatora konkursam ir iesniegti divi piedāvājumi. Vienu sagatavojis komersants ar nosaukumu “Depozīta iepakojuma operators” jeb saīsinājumā DIO. To pamatā veido dzērienu ražotāji. Otrs konkursa dalībnieks ir “Nulles depozīts”. Tā ir organizācija, kuru kontrolē atkritumu apsaimniekotāji un kurai pieslējusies arī Latvijas Tirgotāju asociācija. No malas konkursantus ir grūti salīdzināt, jo par piedāvājumiem informācija ir skopa. Zināms, ka dzērienu ražotāju dibinātais DIO organizēs konkursu iepakojuma savākšanas iekārtu jeb tā dēvēto taromātu piegādei. Savukārt atkritumu apsaimniekotāju „Nulles depozīts” varētu startēt ar Latvijā izgudroto “WinGo” taromātu, kurš izvērtis plašu informatīvo kampaņu sociālajos tīklos.

Nov 2020

28 min 28 sec

Nākamreiz, ejot pa pilsētu, pavērojiet, cik pieejama apkārtējā vide ir cilvēkiem ar kustību, redzes vai dzirdes traucējumiem. Piemēram, vai luksoforam ir skaņas signāls? Latvijā ar invaliditāti sadzīvo katrs desmitais jeb vairāk nekā 202 tūkstoši iedzīvotāju. Katru gadu šim skaitam ir tendence pieaugt. Likumos vides pieejamības prasības ir, reālajā dzīvē tās joprojām mēdz ievērot tikai formāli. “Ar Latvijas Mākslas akadēmiju mēs jau astoņus gadus cīnāmies par to, ka tā uzbrauktuve nav atbilstoša tā laika normatīvam, nu un astoņus gadus mēģinām pierādīt, ka zilonis ir zilonis,” saka invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītājs Ivars Balodis. Pēc viņu novērojumiem puslīdz pieejama ir katra piektā publiskā ēka Latvijā. Piedevām lielās pašvaldības lobē likuma grozījumus, kas to būvvaldes atbrīvotu no vides pieejamības kontroles. Raidījums Atvērtie faili pēta, cik pieejama apkārtējā vide ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ja ievērotu mūsdienu būvnormatīvus, visām jaunajām publiskajam ēkām vajadzētu būt ērti pieejamām cilvēkiem ar kustību, redzes un dzirdes traucējumiem, taču, izrādās, realitāte ir cita. 28 gadus vecais Voldemārs Lapa ar ratiņkrēslu uzbrauc uz pacēlāja biedrības “Apeirons” birojā. Viņam palīdz organizācijas darbinieks, asistents Jānis. Voldemārs jau gadu darbojas biedrībā kā brīvprātīgais. Kolēģi Voldemāru slavē, jo viņš ar lielu entuziasmu dodas ielās, lai apkārtējie redz, ka cilvēki ar invaliditāti var būt aktīvi un iekļauties sabiedrībā. Šoreiz dodamies kopīgā apgaitā pa Rīgas centru.  

Oct 2020

28 min 25 sec

Parasti, kad vairāki cilvēki vienlaikus kāpj pa kāpnēm, viņi to dara mierīgi, viens otram aiz muguras. Ofēlijai ir bail uzgriezt kādam muguru. Citu cilvēku klātbūtnē viņa pa kāpnēm kāpj ar sānu, lai redzētu, kas notiek. Viņa salecas no pēkšņiem pieskārieniem un baidās no citu cilvēku dusmām. Ofēlijai tagad ir 26 gadi, un šīs ir sekas bērnībā ģimenē piedzīvotajai vardarbībai. Cik bērnu cieš no vardarbības, precīzu ziņu nav. Par varmācību mēdz klusēt pat upuri. Bet policistu un psihologu ikdiena ļauj apjaust – daudz. Vai mēs Latvijā spējam bērnus laikus pasargāt no vardarbīgiem vecākiem? Raidījums Atvērtie faili pēta, cik izplatīta Latvijā ir vardarbība pret bērniem un vai sabiedrība kopumā un valsts institūcijas dara pietiekami daudz, lai pasargātu bērnus no vardarbīgiem vecākiem. Ofēlijai Spektorei ir īsi, zili krāsoti mati. Mugurā hūdijs, kā mūsdienu jaunieši sauc džemperi ar kapuci. To noklāj vārds “skumīgi”, kas atkārtojas daudzas, daudzas reizes. Un piebilde - “bet ne vienmēr”. “Lai es runātu par vardarbību savā bērnībā,  man ir nedaudz jāpaskaidro par savu tēvu. Cik es saprotu, viņš ir bijis ļoti spējīgs, gudrs, inteliģents cilvēks, bet tad viņu aizsūtīja padomju armijā. Uz Baku, kur tajā brīdī notika šausmas, tur tajā brīdī praktiski notika genocīds. Viņš nebija pirmajā vilnī, viņš bija tur vēlāk miera uzturētājs, bet viņš pavisam noteikti ir bijis aktīvajā karadarbībā, viņš pavisam noteikti ir piedzīvojis lielas kara šausmas. Viņš ir izgājis cauri lietām, kurām cilvēkam nekad nevajadzētu iet cauri,” Ofēlija sarunu sāk ar prologu. Ofēlija piekrita pastāstīt par savu pieredzi, augot ar varmāku. Tēvu, kurš savai ģimenei lika iziet cauri lietām, kurām cilvēkam nekad nevajadzētu iet cauri. Pēc armijas tēvs atgriezās ģimenē. Pie divām meitām un sievas. Pamazām tēvs sāka dzert arvien vairāk un kļuva valdonīgāks. Ofēlija atceras reizes, kad slaucījusi no dzīvokļa grīdas mammas asinis un raudājusi. “Tas tika slēpts, tas tika ļoti slēpts, jo tas taču ir kauns. Cik es atceros, tēva ģimene, kad viņiem mēģināja pastāstīt, īsti neticēja, ka ir tik traki. No mammas ģimenes, cik es saprotu, viss tika slēpts, jo lietām taču jābūt glītām,” stāsta Ofēlija. Taču jaunā sieviete spriež, ka cilvēki, visticamāk, zināja, bet neko nedarīja. Tēvs vienmēr bija valdonīgs, tādu viņu visi uztvēra, bet no ārpuses neviens ģimenes lietās neiejaucās. Īsti nepalīdzēja arī dienesti. Vienā reizē, kad pēc Ofēlijas zvana atbrauca policisti, viņi tēvu aizveda.  Kādā brīdī mamma pēc trakākiem skandāliem sāka iet uz slimnīcu. Viņa to darīja, lai šķiroties varētu pierādīt, ka cieš no vardarbības. Mammu aplāpīja, tomēr vardarbību ģimenē neviens necentās novērst. Vai ģimenē bija arī labi brīži? “Jā, absolūti. Mums bija pāris svētas lietas. Mums bija ceptās reņģītes, mums bija mūzika, mums bija Vinnijs Pūks. Man tēvs agrāk bija dīdžejs, līdz ar to mums bija milzīga mūzikas kolekcija,” atklāj Ofēlija. Ofēlija pamanījusi, ka bija daži mūziķi, kuru skaņdarbu atskaņošanas laikā tēvs bija mierīgs un vardarbība nenotika. Viņa to izmantoja, kad gribēja, lai mājās ir miers. Viens no tādiem mūziķiem bija Maiks Oldfīlds. Tēvs labi gatavoja ēdienu un lasīja meitām Vinniju Pūku. Bet viņš bija pilnīgi neparedzams. Nekad nevarēja zināt, kurš tēvs šodien atvērs mājas durvis. Pēc skandāliem, diezgan klasiski, tēvs mēdza mammai atnest puķīti. Ja tev iesit, ej prom uzreiz, negaidi otru reizi, saka Ofēlija. Viņai šausmas beidzās 13 gadu vecumā. Mamma saņēmās un varmāku pameta. Pēc šķiršanās tēvs vēl nāca un ģimeni traucēja – Ofēliju ar māsu vainoja par šķiršanos, abas sauca par sliktiem bērniem. Ofēlija saka, mamma bija salauzta. Laulību šķīrusi tiesa ar nosacījumu, ka māte varmākam nopērk dzīvokli. Māte tam piekritusi un mitekli nopirkusi kredītā, ko joprojām atmaksā. Ofēlija stāsta, ka pēc bērnībā pieredzētās vardarbības viņas attiecības ar vīriešiem nav vienkāršas. Tagad attiecību ar tēvu meitai nav. Viņa domā, ka tēvs tā arī neapjauta, ko ģimenei nodarījis. Ofēlija cer, ka tēvs kādu dienu tiks ar sevi galā un meklēs palīdzību. Pašlaik viņa priecājas, ka tēvam nav citas ģimenes, jo nevēlas, lai cita sieviete un citi bērni pieredz to, ko pieredzēja viņa. Tagad viņa saprot, ka nedrīkst notikušajā vainot sevi. Bērnībā bieži to nesaprata. Ofēlija arī mudina cilvēkus apzināties, ka vardarbība kaimiņu dzīvoklī aiz sienas nav viņu privāta lieta. Tā ir visas sabiedrības lieta. Prakse nerunāt par vardarbību ģimenē, viņasprāt, nāk no padomju laikiem. Ofēlija pati netika sista. Taču viņa saka - tēva sitieni mātei sāp arī bērniem. Cik daudzi bērni mūsdienu Latvijā ģimenē piedzīvo vardarbību – vienalga, emocionālu vai fizisku, skaidri nav zināms.

Oct 2020

28 min 2 sec

Rīgas brīvostā nesen noslēdzies tās pēdējās desmitgades lielākais darījums – par 18 miljoniem eiro osta savā īpašumā ieguvusi divas piestātnes, kuru izmantošanas iespējas ir ierobežotas. Rīgas brīvosta saka – tā ir maksa par privāta ogļu pārkraušanas biznesa pārcelšanu prom no pilsētas centra. Un tomēr – cena ir daudzkārt lielāka par citu piestātņu būvniecības izmaksām šajā Daugavas krastā, bet darījuma pamatlicējs – bijušais brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs – tagad ir 18 miljonus saņēmušā uzņēmuma algots konsultants. Cik pamatots ir vērienīgais darījums, pēta raidījums Atvērtie faili. Ir darbadienas pēcpusdiena Krievu salā. Tā ir Rīgas brīvostas teritorija Daugavas kreisajā krastā. Satiksme kūsā. Smagās automašīnas viena pēc otras piestāj pie iebraukšanas muitas teritorijā. Veidojas pat nelielas rindas. Šī ir Krievu salas vecā jeb neatjaunotā daļa. Tepat blakus atrodas pirms diviem gadiem ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu pārbūvētā salas daļa. Par 171 miljonu eiro šeit attīstīta jauna, vērienīga infrastruktūra, lai radītu piemērotus apstākļus ogļu pārkraušanai. No pērnā gada marta visa ogļu pārkraušana no Rīgas centram tuvās Eksportostas ir pārcelta uz šejieni. Tomēr mūsu apmeklējuma laikā nekāda liela rosība te nevalda. No 1.oktobra Krievija pilnībā aizliegusi vest ogles caur Latviju. Pagaidām ostās pienāk vēl tās kravas, kas devušās ceļā līdz 1.oktobrim, taču kopumā šī biznesa perspektīvas Rīgā rādās drūmās krāsās – nav ogļu, nav arī biznesa. Raidījuma Atvērtie faili izpētītais liek domāt – nupat izsīkušā ogļu pārkraušanas biznesa pārcelšanas izmaksas pēc būtības ir vēl lielākas, nekā publiski zināmais 171 miljons eiro. Lai privātais uzņēmums “STREK” ogļu pārkraušanu no Rīgas centra pārceltu uz Krievu salu, Rīgas brīvosta par 18 miljoniem eiro no tā atpirkusi divas piestātnes. Piestātnes ar nosaukumu PM - 20 un PM - 21 atrodas Eksportostā. Divu burtu saīsinājums PM veidojies no senāka vietas apzīmējuma šajā Daugavas krastā – Pīļu muiža. Tagad gan no pīlēm te nav ne miņas. No 90.gadu sākuma līdz 2019.gada martam šeit saimniekoja uzņēmums STREK, kas specializējies ogļu pārkraušanā, bet kopš pērnā gada abas piestātnes zemesgrāmatā reģistrētas uz Rīgas brīvostas vārda. Piestātņu iegādes darījums noslēdzās pērn, bet līgums tika noslēgts jau 2016.gada 26.maijā, kad brīvostas pārvaldi vadīja Leonīds Loginovs, bet valdes priekšsēdētājs bija toreizējais Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Sākotnēji norēķini ar STREK bija plānoti desmit gadu laikā pēc pieņemšanas - nodošanas akta parakstīšanas. Tomēr jau tajā pašā - 2016.gadā - un gadu vēlāk līgums ar STREK tika papildināts, un Rīgas brīvosta nolēma uzņēmējam jau 2016.gadā samaksāt pirmos 12 miljonus. Nākamajā gadā firmai tika pārskaitīti trīs miljoni, un pērn – vēl tikpat. Līdz ar šo divu piestātņu iegādi brīvostas valdījumā un īpašumā kopumā ir 99 piestātnes. Lielākā daļa no tām ir iznomātas saimnieciskās darbības veikšanai, bet 16 stāv tukšas. Viņu vidū tagad ir arī par 18 miljoniem iegādātas Pīļumuižas piestātnes.

Oct 2020

27 min 40 sec

Katru gadu Latvijā pilngadību sasniedz ap 500 bērnu, kuri auguši ārpusģimenes aprūpē. 18 gados viņiem jāsāk pastāvīga dzīve, bet daudziem tas izrādās… praktiski neiespējami. Atbalsts atkarīgs no pašvaldības un līdz ar to ir sava veida loterija – paveiksies vai nē. Turklāt bez ģimenes stiprā pleca palikušajiem svarīga ir ne tikai nauda, bet arī morālais atbalsts, un to valsts tikai tagad mācās sniegt. Kā uzsākt patstāvīgu dzīvi ar pārdesmit eiro kabatā un bez ģimenes finansiālā un emocionālā atbalsta? Šādā situācijā pēc pilngadības nokļūst daudzi ārpusģimenes aprūpē auguši jaunieši. Raidījums Atvērtie faili pēta, kāpēc Latvijā nav tādas atbalsta sistēmas, kas pēc dzīves bērnu aprūpes centros vai audžuģimenēs jauniešiem ļautu nostāties uz kājām. Dukuļi ir audžuģimene. Sarmītes un Valda meitas jau pieaugušas un audzina savus bērnus, tāpēc pieņēmuši četrus audžudēlus. Vēl divi puikas – sešpadsmitgadīgais Ņikita un piecpadsmitgadīgais Rimants šobrīd ir skolā. Pirmais ģimenē pirms desmit gadiem ieradās Roberts – kuru šeit mīļi dēvē par Robinsonu. Audžuģimenes saņem atlīdzību un pabalstu bērnu uzturam precīzi līdz dienai, kad viņi kļūst pilngadīgi. Turpmāk jaunietim dzīvokļa pabalstu vai dzīvesvietu līdz 24 gadu vecumam sniedz pašvaldība, kuras bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūp. Vismaz tā paredz likums. Roberta gadījumā tā būtu Līgatnes novada pašvaldība. Novadā maksimālais dzīvokļa pabalsta apmērs ir 41 eiro, par to šobrīd Roberts īrē istabu audžuvecāku Dukuļu mājā, labi apzinoties, ka citur dzīvojamo telpu atļauties nevarētu. Sarmīte saglabājusi vēstuli, kuru Robertam pirms gada sūtījusi Līgatnes novada dome. Pašvaldība piedāvā vienreizēju pabalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai – 128,06 eiro, vienreizēju pabalstu sadzīves priekšmetiem un mīkstajam inventāram – 249,71 eiro un pabalstu ikmēneša izdevumiem 64,03 eiro – ja sekmīgi mācās. Līdztekus dzīvokļa pabalstam tas ir atbalsts, ko saskaņā ar likumu pašvaldībām ir jāsniedz pilngadību sasniegušiem jauniešiem, kas auguši bez vecākiem. “Te ir tā vājā vieta, tāpēc, ka valsts jau nekur nav noteikusi konkrētu summu, valsts ir noteikusi ne mazāk kā. Minimālo. Pašvaldībai ir brīvas rokas piešķirt tik, cik viņi uzskata, cik viņu iedzīvotāju vajag atbalstīt,” saka Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Pirms diviem gadiem Tiesībsargs veica apjomīgu pārbaudi visās Latvijas pašvaldībās par sociālajām garantijām pēc ārpusģimenes aprūpes. Lielākā daļa pašvaldību maksā likumā noteikto summu. Ņirgāšanās par cilvēku, pēc Grāveres domām, ir vienreizējais pabalsts sadzīves inventāram jeb Tiesībsarga birojā dēvētais “pūriņš”. Kas domāts tam, lai jaunietis savu dzīvesvietu varētu aprīkot ar visu nepieciešamo. Valstī noteiktais, minimālais pabalsta apmērs ir 249,71 eiro, bet jau likuma tapšanas brīdī bija skaidrs, ka tā ir tikai puse no tolaik nepieciešamā. Pērn Tiesībsargs aicināja Labklājības ministriju un pašvaldības pārskatīt regulējumu. Ministru kabineta noteikumi nav mainīti, savukārt, gods kam gods, vairākas pašvaldības ir atsaukušās un palielinājušas pabalstu apmērus, vēl dažas plāno tos pārskatīt nākamgad. Jāteic gan, ka pāris pašvaldībās tie jau bija augstāki, nekā likumā noteiktais minimums. Te īpaši jāizceļ Liepāja, kur pūriņa pabalsts sasniedz 700 eiro. Lielāki pabalsti patstāvīgas dzīves uzsākšanai ir arī Naukšēnos un Apē. Tie nav bagātākie novadi, līdz ar to Grāvere uzsver – tas ir attieksmes jautājums.    

Oct 2020

28 min 33 sec

Ģertrūdes ielā Rīgā, netālu no Satekles ielas, ir vecs daudzdzīvokļu nams. Pabalējusi ēka ielas malā. Par šo namu var teikt – ja vien sienas prastu runāt. Pirms 14 gadiem ap to vijās drāma, kuru atrisināja tikai tiesas spriedums. Tiesas aprakstītajā nama izkrāpšanas shēmā figurē viltots testaments, notāre un nekustamo īpašumu biznesā zināmu cilvēku uzvārdi. Bet par vainīgu tika pasludināts tikai kāds 35 gadus vecs, plašākai publikai nepazīstams vīrietis. Vai viņš tiešām darbojās viens? Par īpašumu krāpšanu un notāru atbildību - raidījumā Atvērtie faili. Pētām īpašumu krāpšanas shēmu. Kad kāda Rīgas daudzdzīvokļu nama mantinieks vēlas reģistrēt savu mantoto īpašumu, pēkšņi atklājas, ka tam jau ir cits īpašnieks. Tante vēl 80. gados visu novēlēja tēvam, jo viņš bija vienīgais dēls savai mātei. Un tāpēc viņa mammas māsa visu viņam novēlēja. Tā savu stāstu sāk īpašuma likumīgais šā brīža mantinieks. Viņš vēlas saglabāt anonimitāti, taču visu viņa teikto apliecina tiesu spriedumi, tāpēc mēs šo lūgumu respektējam. Sauksim viņu par Kristapu un viņa teikto ierunā radio kolēģi. 2006.gadā Kristapam nomira radiniece. Viņas tuvākais radinieks bija Kristapa tēvs. Tēvam kopā ar aizgājēju piederēja Ģertrūdes ielas dzīvojamā nama domājamās daļas.  Pēc tantes nāves mantinieks, Kristapa tēvs, devās pie notāres noformēt mantojumu. Bet notāre viņam ieteica nesteigties, sakot, ka citu mantinieku nav. Deva padomu vispirms sakārtot dokumentus, jo īpašums nebija ierakstīts Zemesgrāmatā. Notāre mantojuma lietu neatvēra. Kad pagāja pusgads, tēvs aizgāja uz Zemesgrāmatu un tad viņam teica – re, kur ir īpašnieks, kurš Zemesgrāmatā reģistrēts. Bija sludinājums „Latvijas Vēstnesī”, ar aicinājumu pieteikties mantiniekiem. Termiņš ir pagājis. Viss ir noticis.  Gan Rīgas, gan lauku īpašums, kuru arī vajadzēja mantot no tantes, pēkšņi izrādījās cita cilvēka – Gunāra Groza – īpašumā. Viņam bija privāts testaments, kuru viņš pats bija rakstījis. Kuru bija apstiprinājuši trīs vīri, kurus viņš kaut kur satika. Tiesas spriedumā rakstīts, ka Groza krogā „Hali-Gali”, kas atrodas netālu no vērtīgā īpašuma, uzrunājis trīs vīriešus. Viņi krogā slīcinājuši bēdas par neatrasto darbu. Groza nepazīstamo trijotni aicinājis kļūt par lieciniekiem privātā testamenta lietā. Sacījis, ka tante pirms nāves gribot atstāt īpašumu. Viens no viņiem devies līdzi uz kādu dzīvokli, kur blakus istabā dzirdējis kādu cilvēku vaidam. Tā viņi uzņēmušies būt par lieciniekiem un parakstījuši privāto testamentu.  Ar šo viltoto testamentu Groza devās pie notāres Ingūnas Bobrovskas, ar viņas svētību tika pie sveša īpašuma un tūlīt to mēģināja notirgot.    

Oct 2020

27 min 54 sec

Krievijas samazinātā tranzīta dēļ Latvijas lielākās ostas Ventspilī un Rīgā pašlaik cīnās par izdzīvošanu. Ne brīdinājumi par bīstamo atkarību no Krievijas, ne korupcijas skandāli nav likuši tām mainīties – ostas gadiem turpināja būt ienesīga peļņas ādere savējiem. Amerikāņu lēmums Aivaru Lembergu iekļaut sankciju sarakstā nu pamudinājis valdību nākt klajā ar ostu reformas plāniem. Bet… vai ietekmīgas biznesa intereses šoreiz to neapstādinās, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili. Pirmā daļa. Biznesa kritums Rīgas osta ir lielākā Latvijas osta. Pēdējos desmit gados tā strādājusi ar mainīgām sekmēm. Bijuši veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi gadi. Kopš 2019.gada kravu apgrozījums vairs tikai krīt un šogad sasniegts antirekords. Pirmajos astoņos mēnešos kravu apjoms sarucis par ceturto daļu. Rīgas ostas balsts - ogles, kas daudzus gadus auga griezdamās un ostai ļāva uzrādīt strauju izaugsmi, bet tās vadītājiem – noraidīt jebkuru kritiku par pārvaldes problēmām, nu nokritušās par vairāk nekā 65%. No Rīgas prom varētu doties arī savulaik oligarhu paspārnē izlolotais, kopīgi ar Krievijas milzi „Uralhim” uzturētais minerālmēslu pārkraušanas terminālis „Riga Fertilizer Terminal”. Arī cita veida kravu pārkraušana nesokas spoži. Rīgas Brīvostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš gan uzskata, ka situācija nav dramatiska. Uzņēmēji pārstrukturizējoties, atrodot veidus, kā turpināt pelnīt. Piemēram, kāds minerālmēslu terminālis tagad pielāgojies graudu pārkraušanai, citi, kas agrāk uz metāllūžņiem neesot skatījušies, tagad gatavi arī šādas kravas ņemt. Kad vaicāju, vai varētu būt patiesas runas, ka termināļus pārdošanai izlikuši ap 70% Rīgas ostā strādājošo komersantu, Zeltiņš atbild, ka pats par sevi tas nebūtu nekas briesmīgs. Sarežģīta situācija ir ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī. Tur šogad pirmajā pusgadā kravu apgrozījums nokritis vēl dramatiskāk - par 41%. Savukārt Liepājā situācija ir mazliet labāka - samazinājums bijis par 15%. Ventspils un Rīgas ostas faktiski cīnās par izdzīvošanu, tikmēr pārējām Baltijas valstu ostām klājas krietni labāk. Tallinas ostā šā gada pirmajā pusē bijis pat neliels – divu procentu – kravu apgrozījuma pieaugums. Savukārt Klaipēdā kravas samazinājušās par sešiem procentiem, ko tā pamato ar „Covid” ietekmi. Ostas ilgus gadus ir bijis kumoss, no kura nokosties oligarhiem. Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs ilgus gadus bija pilsētas mērs Aivars Lembergs, un kā liecina krimināllietas materiāli, paralēli publiskajiem amatiem viņš ieguva slēptas īpašumtiesības daudzos ienesīgos ostas uzņēmumos. Tikmēr uzņēmēji sūdzējās par biznesam nelabvēlīgu vidi un korupciju. "Kamēr Voldemorts Ventspilī rausta visas stīgas, ārvalstu investori vienkārši nenāks.” Tā 2012.gadā situāciju ostā raksturoja tā brīža „Ventspils naftas” valdes priekšsēdētājs Saimons Bodijs.  Nekas īpaši nav mainījies arī pēdējos gados, stāsta Ventspils uzņēmējus pārstāvošās biedrības “Baltijas asociācija – Transports un Loģistika” izpilddirektors Ivars Landmanis. Otrā daļa. Ar biznesu jādalās Andrejs Jurčenko ir uzņēmējs, kas vairāk nekā 25 gadus darbojas atkritumu savākšanas biznesā. Šā gada pavasaris viņam nesa labas ziņas. Pēc gandrīz desmit gadus ilgas cīņas notika būtisks pavērsiens tiesvedībā ar Rīgas brīvostas pārvaldi. Augstākās tiesas Senāts (3.martā – tikai lsm) atstāja negrozītu iepriekšējās instances lēmumu, ar kuru par prettiesisku atzīts Brīvostas lēmums neslēgt līgumu ar Jurčenko firmu „Corvus”. Firma daudzus gadus apkalpoja kuģus Rīgas ostas akvatorijā, bet tad 2010.gadā no ostas biznesa to faktiski izspieda.  Tiesas lēmums firmai tagad paver iespējas piedzīt no Rīgas Brīvostas pārvaldes zaudējumus. Precīzu summu Jurčenko vēl nevar nosaukt, taču lēš, ka tas varētu būt amplitūdā no pieciem līdz desmit miljoniem eiro. Kā atminas Jurčenko, uzņēmējdarbības vide Rīgas ostā pasliktinājusies, kad pārvaldnieka gaitas sāka Leonīds Loginovs. Pirms Anša Zeltiņa viņš šo amatu ieņēma gandrīz 20 gadus. Atkritumu bizness, kurā iepriekš darbojušies vairāki pakalpojumu sniedzēji, gadu gaitā faktiski nonācis vienas kompānijas rokās. Šī kompānija ir „Eko osta”, kuras īpašniekos ap to laiku arī varēja manīt oligarhu pēdas. Jurčenko uzskata, ka Loginovam joprojām ir liela ietekme uz lēmumu pieņemšanu, un arī pēc Zeltiņa atnākšanas Rīgas ostā nekas nav mainījies. Zeltiņš to noliedz. Tomēr, gatavojot šo raidījumu, dažādi avoti apstiprina, ka Loginovs joprojām piedalās sanāksmēs, kur risina ostu jautājumus. Arī interviju ar Latvijas Radio Loginovs norunā tieši Rīgas brīvostas telpās. Trešā daļa. Kā nenogāzt valdību Korupcija atņem savu valstu iedzīvotājiem resursus, pamata pakalpojumus un ekonomiskās iespējas, kamēr tā padara bagātus dažus atsevišķus cilvēkus un veicina vides iznīcināšanu, politisko nestabilitāti un konfliktus. Tā ASV finanšu ministrs pērn 9.decembrī skaidroja, kādēļ ASV, balstoties uz tā dēvēto Magņitska likumu, nosaka sankcijas pret Latvijas pilsoni Aivaru Lembergu.  Līdz šim ostu valdes ir bijušas vienas no uzskatāmākajām politiskajām barotnēm. Valsts un pašvaldību vienādā proporcijā ieceltie valdes locekļi bija vieni no vislabāk atalgotajām amatpersonām valstī. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits no Jaunās Konservatīvās partijas šobrīd skaidri vēl nesaka, cik pārstāvju pašvaldībām šajās jauno kapitālsabiedrību vadības institūcijās varētu būt. Optimāli būtu līdz 30%, taču tas ir sarunu jautājums, cik daudz katra no pašvaldībām gatava ieguldīt jaunajās kapitālsabiedrībās. Aiz karstajām cīņām par ostu pārvaldības maiņu uzmanības ēnā palikusi vēl kāda neliela, taču būtiska detaļa. Sākotnējā likumprojekta redakcijā bija minēts, ka osta pati vai tās uzņēmumi veic maksas pakalpojumus, tajā skaitā, nodrošina velkoņu pakalpojumus. Neatkarīgi no tā, kādus lēmumus pieņems politiķi, nekāda rožaina nākotne ostas nesagaida arī turpmāk, jo Krievija turpina stiprināt savas ostas. Tomēr Linkaita ieskaitā situācija nav bezcerīga. Šobrīd nav skaidrs, vai ostu reformu izdosies īstenot un kādā redakcijā tā beigu beigās būs.     

Sep 2020

28 min 9 sec